Situācija sekojoša.
Ir (laikam jau tagad jāsaka,ka bija) draugs (ne boyfriend), lai gan ar viņu agrāk bijām kopā. Varējām sazvanīties, parunāties par visu, kā nu kuram iet utt. Kad parunājāmies,tad apjautājās kā iet ar puišiem. Saprotu-vienu reiz to pajautāt,otru,bet ne jau KATRU reizi. Man tiešām tas sāka apnikt un pajautāju viņam-kāpēc tev tas tik ļoti interesē?Viņa atbilde: mēs tak esam draugi, varam par visu izrunāties. Es tak tev arī stāstītu par savām meitenēm. Ja tu man pastāstītu par saviem puišiem,tas būtu tāpat kā tu to stāstītu savām draudzenēm (nu gan salīdzinājums).Es pateicu,ka tas tomēr nav tas pats! Vēl viņš piebilda - ja tu pateiktu,ka tev tagad ir cits puisis,tad es vismaz zinātu,ka viss ok,ja pateiktu,ka nav-tad man gribētos domāt,ka neesi vēl tikusi projām no iepriekšējām attiecībām (tās bija mums!). Tas nu man galīgi liekas muļķīgi....
Vārds pa vārdam un viņš pateica: ok,es tev vairs neko nejautāšu un nezvanīšu vispār. Man bija dusmas un es pateicu-labi!Atā
Tagad arī ir no viņa klusums (abi esam nepiekāpīgi,ar savu raksturu un diez vai kāds tagad piekāpsies pirmais).
Bija vēl lietas,kas mani aizskāra mūsu vakardienas sarunā,bet šeit laikam tās tomēr neminēšu!
Tad jautājums - vai es rīkojos nepareizi?
Nezinu kāpēc,visa šī nesmukuma dēļ ļoti slikti esmu gulējusi.
1832
