Atminas.

Al Qaeda-es arii aizdomaajos par to,ka tas bija taads loti iipass laiks manaa dziivee-taa bija jauniiba...!:)

Tā kā man ir ļoti laba atmina, tad atceros visu ko un daudz, speciāli nedomāju, bet atceros saistībā ar kaut vai ikdienas sīkumiem. Atceros gan labo, gan slikto, uztveru vienkārši kā pieredzi.

Atceros daudz ko - vinja iecieniito zobupastu, dzimshanas dienu, vinja vecaaku dzimshanas dienas utt. Nevar aizmirst daudzus gadus no savas dziives.

Savas vecās attiecības esmu domās ielikusi ''melnā kastē''.. cenšos par tām vispār nedomāt. Man ir otrādi.. palikušas negatīvās atmiņas. Pat ja uzplaiksnī prātā ar pagātni saistīts pozitīvs notikums.. tam ātri seko tās sliktās atmiņas. :)

nevar jau izslēgt, bet bijušo draugu dzimšanas dienas neatceros. bet tur jau tā, lieta, kā tie bija tikai draugi, nevis vīri, ar kuriem es pavadīju kopā vairākus gadus. no it kā nopietnākajām attiecībām, kas pirms šīm bija, arī neatceros puisi ar naidu. ilgi es sevi lauzu, lai neturētu ļaunu prātu. tagad tomēr viss ir savādāk.
vnm būs cilvēki, kas paliks mūsu sirdīs. galvenais jautājums, ir kādu vietu un cik lielu, viņi tur aizņem? man salīdzinoši vairāk nekādu. tik, cik atmiņas par šo cilvēku un kādreizējām jūtām, kuru vairs nav. dažreiz par to pie sevis padomāju. protams, ne jau tā, ka gribētu to visu atpakaļ. noteikti nē.

Protams, aizmirsusi es neko neesmu un ir tā kā saki, ka pie kādas dziesmas skanot, atceros, kā dejojām zem zvaigznēm vai zvilnējām pludmalē. Bet tāpat kā labās lietas, es neesmu aizmirsusi sliktās lietas.. kas diemžēl bija vairāk nekā labās. Nožēlot neko nenožēloju, kopā pavadītie gadi ir izveidojuši manu personību un man nebūtu tik fantastiskas attiecības kā tagad, ja nebūtu tās pagātnes pieredzes.

Un man gan vairs nav tā kā meitenes min - labi, viņa dz/d es atceros, bet kādus īpatnējus paradumus.. hm.. baigi jāpiedomā, jo tagad mana pasaule griežas ap esošo draugu un pagātne palikusi pagātnē.

Es ik pa laikam atceros. Viens dzīvo Anglijā. Kopā bijām 16-18 gadu vecumānun tagad jau visi pāridarījumi piedoti un ik pa laikam atceros tās lietas, kas mums bija jaukas un mīļas kopā. Reizēm parunājamies skype un kādu reizi gadā arī satiekamies kad viņš ir Latvijā.

Ar otru bijušo es dejoju vienā deju kolektīvā. Bet bijām jau izšķīrušies kad kopā sākām dejot. Par viņu gan es īpašibieži neromāju, bet ja domāju tad vienmēr ir jautājums- kur man bija prāts? :D

Es savu pirmo mīlestību un 4 gadus ilgušās attiecības esmu pilnībā izslēgusi no atmiņas, jo tās pārsvarā bija nepatīkamas. Tās bija smagas un degradējošas attiecības. Ļaunu prātu neturu, viņš man reizi pusgadā piezvana, apvaicājas, kā man sokas, apsveic visos svētkos, bet sajūtas ir pilnīgi neitrālas.

Vai juus pilniigi nekad neaizdomaajieties par saviem iepriekseejiem viiriesiem?Esat pilniigi vinus izsleegusas no savas atminas?

Nē, neaizdomājos. Man šis cilvēks vairs nenozīmē neko un ir pilnīgi vienalga par viņu. Vienīgais, par ko dažreiz iedomājos, ir manis pašas stulbums un naivā ticība. Laikam vēl tagad to sev nevaru piedot. To un faktu, ka nešķīros uzreiz, bet kko marinēju un devu iespējas. Bet nu - cenšos sevi mierināt sakot, ka tā bija laba māciba tā vairs nekad, nekad nedarīt.
Kad attiecības beidzās, tās beidzās ar nenormālu murgu un vienīgais, kas man palika, bija negatīvas atmiņas un emocijas. Un tās esmu izmetusi savas personīgās vēstures miskastē tāpat kā izmetu visus fizisko pierādījumus par tām īstajā miskastē.
Man vnk nav nekā, ko es gribētu no tām attiecībām atcerēties.
Es arī neesmu no tiem cilvēkiem, kas atceras bijušo attiecību datumus un tajos nostaļģiski apcer to, kā toreiz bija. Protams, es nevaru izdzēst tos notikumus no savas pagātnes, bet...es varu nelikties par tiem ne zinis.
Man vispār ir diezgan slikta atmiņa un tāpēc tajā iespiežu tikai brīžus un cilvēkus, kurus ir vērts atcerēties. Vecas attiecības un bijušie man šajā kategorijā neietilpst.

Joprojām pēc 6 gadiem atceros pirmās mīlestības telefona numuru. Vēl tikai mācētu nosaukt mammas un 3 tuvāko draudzeņu, kas man arī no tiem laikiem.