Meitenes, šoreiz tāda bišķiņ nopietnāka tēma. Jau vairākus gadus satiekos ar puisi, jau sākumā zināju,ka viņš iepriekš ir dzēris kaut kādas nervu zāles (bet pats apgalvo ka ne antidepresantus), jo bija problēmas ģimenē - vecāku šķiršanās. Manuprāt, viņš neadekvāti ilgi par to sēroja (viņam bija 23 toreiz) un arī šobrīd tas viņam uzdzen lielu stresu kaut pagājuši jau vairāki gadi. Toreiz man likās, ka aizmirsīsies problēma un būs atkal kā normāls cilvēks. Bet arī tagad viņš ļoti daudzus notikumus dzīvē, mūsu strīdus, pat, manuprāt, nelielas sadzīves problēmas uztver ļoti saasināti - paliek nervozs, pārdzīvo, nespēj attapties nedēļām ilgi. Zinu, ka agrāk un arī tagad pēc lielākiem strīdiem vai ja pats kaut ko sadomājas (kas arī ir bieži un pamatā par to kur/kad strādās, kāda būs nākotne utt) iet pie sava psihoterapeita runāties. Viņš vairākas reizes arī minējis, ka gribētu dzert kaut kādas nomierinošas zāles, bet es vienmēr esmu viņu atrunājusi, jo man laikam bail no tā visa...
Ikdienā puisis normāls, gudrs, pašai un apkārtējiem sākumā nekad nerastos domas, ka viņam ir kaut kādas tādas problēmas. Lai gan apzinos, ka ne vienmēr visu var noteikt pēc principa "man izskatās tā". Tā nu es citreiz domāju, vai tas man nav bīstami? It kā viņš apgalvo, ka ārsts nekādu diagnozi nav uzstādījis (bijis arī pie psihiatra). Atliek tikai uzticēties, ka viņš saka taisnību.
Varbūt kāda ir saskārusies ar kaut ko līdzīgu? Kādi viedokļi/iedrošinājumi? Vienkārši esmu noraizējusies, vai ar šādu cilvēku var pavadīt visu mūžu/dibināt ģimeni...(kaut ļoooti mīlu)
Protams, saprotu, ka, visticamāk, tas nepāries un būs ar viņu jāapietas kā ar jēlu olu.
112
