Sazvanīšanās/sarakstīšanās

Agrāk,kad bijām labākie draugi katru dienu, praktiski visu laiku sarakstījāmies, es pat zinu kāpēc - gribējām būt droši,ka otram kāds cits laiku nekavē :D
Tagad,kad esmu citā valstī, daudz mācos un viņam ir rehabilitācija un treniņi pēc traumas, nesarakstāmies katru minūti un stundu, citreiz pat vairākas dienas, jo vienkārši nav laika. Bet būtībā uzskatu,ka tas ir normāli,jo es te esmu tieši tāpēc,lai mācītos un citas lietas var nolikt malā, turklāt pēc vairāku dienu nesazināšanās ir vairāk, ko stāstīt :)

Skype ar viņu runāt man gan nepatīk, tad man asara izspraucas, tāpēc tas san nav bijis.

*sen

Es tā palasīju un sapratu, ka laikam man ir dīvainas attiecības. :D Mēs sarakstamies/sazvanamies citreiz 1x dienā, citreiz ir dienas, kad nekontaktējamies vispār, bet nav bijis, kad sazvanamies/sarakstamies ~3x dienā. Es pat nezinu, ko tik bieži varētu runāt. Manējais arī pateica, ka bieža sarakstīšanās viņam nemaz netīk, jo tiešām nav par ko runāt, ne jau 3x dienā uzdos jautājumu-ko dari?, ja labi zina, ka esmu mājās vai skolā. Ja ir kkas ļoti interesants noticis utml. tad jā, var parunāt, bet mēs abi neuzskatam par vajadzību sarakstīties entās reizes dienā. Mēs nedzīvojam kopā, tiekamies brīvdienās, šad tad biežāk. Esam kopā gandrīz gadu. :)

latviete - dīvainas vai nē, bet, ja jums abiem tas ir normāli, viss taču ir kārtībā.
es varu pateikt no sevis, ka mums ir, par ko runāt katru dienu. pusdienlaikā mēs izstāstām, kā mums iet darbā. bieži vien kādam no mums atgadās kkas tāds, ko gribās pastāstīt. lai gan viņa darbs ir gana specifisks, es saprotu, par ko viņš runā. un man tas nešķiet garlaicīgi. izdomājam kopīgi, ko vakariņās ēdīsim. pasakām viens otram, kas varbūt ir jāizdara, kas veikalā jānopērk u.tml. vakarā pārrunājam lielākos notikumus. arī tad, ja man pajautā, ko es daru, lai gan esmu mājās, es pasaku, ka skatos tv, taisu ēst vai tīru māju vai lasu grāmatu. un tas nevienam nešķiet kaitinoši.
bet, ja abiem diviem šķiet, ka katru dienu nav jāsazinās, lai tā būtu. un tas nav nekas nosodāms. problēmas sākas tad, ja viens grib parunāties katru dienu kaut 5 minūtes, bet otrs to nav ieinteresēts darīt.

Darba laikā nesazvanāmies, izņemot, ja atgadījies, kas svarīgs. Visu, ko vajag, pārrunājam mājās. Arī, kad aizbraucu uz laukiem viena, katru dienu nepļāpājam, jo ne vienmēr ir daudz ko stāstīt.
Un vīrs nav runātājs, uzskata, ka pļāpāšana pa telefonu ir nelietderīga laika pavadīšana. Ja ir kas svarīgs, izrunājam, un miers.

Riry- ja cilvēks strādā 3 sutkas no vietas un man tas ir bijis zināms un nav nekas jauns, es nepārmestu, ka nav dota ziņa. lai gan arī, ja draugam darbā ir daudz darāmā, viņš atrod laiku piezvanīt. retu reizi, ja tā nenotiek, es nepārmetu un nesaku, ka atrast laiku var vienmēr. viss ir atkarīgs no situācijas, kāda tā ir. tavs ir viens no izņēmumu gadījumiem. bet, ja cilvēks, piemēram, nezina, ka tu 3 sutkas strādā, ko lai viņš padomā? es nedomātu neko labu, ja būtu attiecībās. es tavu situāciju toreizējo nezinu sīkumos, bet nianses vienmēr visā būs ļoti daudz.
man gan vienreiz puisis, kurš kādu laiku bija bez darba, pateica, ka viņam nav bijis man laika uzrakstīt gandrīz nedēļu, jo esot bijis aizņemts ar copēšanu. es toreiz gandrīz no krēsla nokritu. nu attiecībās mums, saprotams, drīz beidzās, jo man tas nebija pieņemami.

Sany, es nebiju tajā domājusi tā iedziļināties, bet, protams, viena lieta ir vnk nevērība pret otru, cita lieta ir pieprasīšana. (Kā, piemēram, manā gadījumā). Kad otram jau tā ir grūti, un vēl uzrodas šāds teiciens: "Ja es tev kko nozīmētu, tu man pievērstu uzmanību. Ja otru mīl, tad vienmēr atradīs laiku". Āāāā, man pilnīgi sāka degt vaigi no dusmām, to atceroties :D
Protams ir jāpievērš viens otram uzmanību. Nedrīkst otru atstāt novārtā. Es vnk minēju, ka man riebjas tas teiciens, jo tas skan tik kategoriski. Tas "vienmēr" ir kā tāds spriedums, noteikums... Nepatīk man tādi teicieni :D
Un ir tieši tā, kā tu raksti:

nianses vienmēr visā būs ļoti daudz

Pāri gadam esam kopā, nav bijusi diena kad mēs nesazinātos caur sms (jo abiem nepatīk zvanīties). Mēs dienā kādas 100 sms viens otram aizrakstam par teju jeb ko kas uz sirds, un ja ilgāku laiku neatbild ar neiespringstam jo tas parasti ir dēļ tā ka nav laika vienkārši. Ja man katru dienu būtu pa telefonu jārunā es laikam nojūgtos jo to neciešu :D

Es ar draugu sazinos 2-3 x dienā..

parasti pēc viņa darba laika beigām viņš man uzraksta... :) tad kko parakstamies... tad, ja man paliek garlaicīgi ap 9/10 viņam uzrakstu un tad jau jānovēl labas naktis :)

thats it! :)

Bet ja man visu dienu nepadod ziņu, tad es vnk satraucos, ka kkas noticis and so on.. :D

Vislabākais variants manuprāt ir saņemt vienu pieticīgu sms dienas beigās, kaut vai "arlabunakti". Nav jāizplūst garās sarunās, jo tad kā jau iepriekš minēja, būs daudz lielāks atkalredzēšanās prieks, pat pēc 2 dienu neredzēšanās :)

Nesen sākām dzīvot kopā, līdz tam sazvanījāmies ap 2x dienā, sarakstījāmies ik pa laikam. Tagad sazvanamies apmēram 1x dienā,dažreiz vispār nesazvanamies,ja viņam rīta maiņa,bet man mācības,tad tas nemaz nav iespējams. Bet sarakstamies ik pa brītiņam,kad laiks ir un ja ir vēlme. Nu viņš mani tā pieradināja tik daudz komunicēt,tādēļ ja pēkšņi vairs nerakstītu vai kā,tad tas liktos dīvaini :D un kopā esam gandrīz gadu. Un attiecību sākumā telefons tiešām gandrīz visu laiku dzīvojās pa rokām, un nebija tādas domas,ka nerakstīšu vai nezvanīšu,jo nav jau ko teikt.

Riry- nu jā, protams, ka tavā situācijā tas ir aizvainojoši. es padomātu, kkas slikts ir noticis. bet vispār būtu priecīga par sms, ja man uzrakstītu, sorry, nevaru sazināties, jo jāstrādā. piezvanīšu, kad varēšu.
nu kaut kā tā. ja tā būtu viena reize, es traci neceltu. ir sevišķi, ja vēl zinātu, ka cilvēks sutkām strādā. bet,ja tā būtu regulāri un tur nebūt strādāšana nav lielākā vaina, tad es tieši mēdzu to teicienu izmantot :D tagad, protams, neatceros vsp, kad ko tādu esmu teikusi, jo ar draugu šādu problēmu nav :)

Un vīrs nav runātājs, uzskata, ka pļāpāšana pa telefonu ir nelietderīga laika pavadīšana.

Mums abiem ir tieši tas pats, tāpēc man pilnīgi pietiktu ar vienu sms dienā (pieņemsim, ja esmu laukos), lai vienkārši ir apziņa, ka mani atceras. Man nav vajadzības, lai zvana ik pēc stundas un tarkšķ ilgi.

Ja man tā būtu, ka pāris dienas man neraksta un nezvana, es ar to būtu pilnīgā mierā un man tas būtu pilnīgi pieņemami. Īstenībā man tā rakstīšanas un zvanīšanās par visu un neko krīt uz nerviem. Ja jau konkrētajā brīdī neesmu kopā ar otru cilvēku, tātad tas nozīmē, ka es esmu aizņemta vai arī tāds ir viņš, tāpēc neredzu nekādu vajadzību bez reāla iemesla vienam otru traucēt.
Nezinu, varbūt man tāda attieksme, jo sen atpakaļ, vēl studiju laikā man bija tādas attiecības, kurās lielu lomu ieņēma sarakstīšanās un sazvanīšanās, nevarējām pavadīt klātienē daudz laika kopā, tāpēc tāda bija alternatīva, bet tas vienmēr kaut kā noveda pie dažādiem pārpratumiem, strīdiem, kontrolēšanas un vēl pārmetumiem. Katrā ziņā tagad man komunikācija ar otru pusi caur tehnoloģijām nepatīk.

Atceros, ka savējam biju par šito tēmu tādu traci uztaisījusi- apvainojusies, dusmīga, ka šis vienu dienu nepiezvanīja. Tad viņš sāka zvanīties vairākas reizes dienā..Nu kamoon, tas bija tik neveikli- īsti runāt nav ko, pat krita uz nerviem, jo tad darbi, tad vēl kaut kas. Sapratu, ka biju stulbene, un tagad man pilnīgi pietiek, ja sazvanāmoies tad, kad kko vajag:) Citreiz pat neceļu, kad šis zvana, jo negribas runāt..Domāju, ja būs svarīgi, tad pārzvanīs vai sms uzrakstīs.

Tas neattiecas tikai uz manu draugu, bet arī draudzenēm. Man ir viena družka, kura var pļurkstēt stundām pa telefonu, es citreiz vnk speciāli neceļu:) Ciest nevaru to tarkšķēšanu:)

kad tikko iepazināmies, to vien darījām kā sarakstījāmies ar sms- es skolā bakstīju telefonu, un man riebās kontroldarbi un stundas ,kuru laikā nevarēju atbildēt.
pēc tam vidusskolā dzīvoju kojās un sazvanījāmies katru vakaru.
tā daram joprojām, ja draugs laukos, bet es Rīgā. bet bieži arī darba dienas vidū viņš man piezvana.

Sazvanāmies, sarakstāmies ik pa laikam, bet ne pārmērīgi. Taču pazust uz dienām nebūtu forši, jo tomēr domā par to cilvēku un gribas zināt, kā viņam iet, kaut vai dzirdēt balsi, pateikt, ka pietrūkst.

Un par to 1,5 mēnesi kopā... Ja man pēc tāda laika nedotu ziņu 2 dienas, es domātu, ka mani pamet :D

Mēs esam kopā jau 4 gadi un sazvanāmies katru dienu, kopā dzīvojot. Pusdienlaika zvans mums ir obligāts pasākums. Kad nesanāk, tad liekas, ka kaut kas nav riktīgi. :D

kad man bija attciecības dzīvojām kopā, bet bija arī reizes kad kādu nedēļu nesatikāmies. Tajos brīžos īpaši nesazvanījāmies un es viņam uzzvanīju tik tad, ja kaut ko dikti vajadzēja noskaidrot. Neuzskatu, ka nesatiekoties ir vajadzība sazvanīties 10x dienā. gribējās vienkārši aprunāties tikai pirms gulētiešanas, bet tas pārgāja, kad aizmigu:D
es strādāju Jūrmalā viņš-Rīgā, darba laiks atšķirīgs-man līdz 18:00 un kamēr tiku mājās bija jau kādi 19:00, viņam līdz 17:00 un darbs netālu no mājām. Uzzvanīju, jo biju izdomājusi, ko gribu vakariņās un palūdzu, lai uztaisa