Labrīt. Esmu darbā - neizgulejusies un pikta. Pēc divām naktsmaiņām - bez brīvdienām tā īõsti jau man rīta maiņa. Jūtos kā kakucis. :D Turos, bet apzinos, ka ap 12tiem naks šausmīgs lūziens.
Lasu FB ziņas, ka vadītājs notrieca suni un aizbrauca no notikuma vietas. Ziniet dažreiz man šķiet, ka viss ļaunais kas cilvēkiem notiek ir karmisks sods - bērnība mums bija laukos kaimiņiene, kas katru gadu slīcināja kucēnus un kaķenus - masveidā. Un kaut kad nesen dzirdēju, ka viņas meitai atklāja izkaisīto sklerozi. Liela traģēdija jaunai meitene - manai vienaudzei. Tad nu man šķiet, ka tāda veidā tā sieviete tiek sodīta par grēkiem - dzīvnieku slepkavošanu. Nav nekā ļaunāka, ka tavs tuvākais cilvēks lēnām izdziest.
Tāpēc, kad redzu visādas enģeļu dienas un traģiskus stāstus, slimus bērnus, jaunus cilvēkus invalīdus, neželīgus noziegumus - kaut kā neviļus padomāju - a varbūt šie cilvēki ir tāpat slīcinājuši kaķēnus, piesējusi suņi pie koka mežā, nobadinājuši vai mocījuši mājdzīvniekus. Nez... un tad man paliek mazāk žēl... cilvēkus... Liekas, ka nekas nenotiek tāpat vien.
Tāds filozofisks rīts...
Vienīgā jautrā sastavdaļa - kolēģe, latviete uz kases žurnāla uzrakstījusi - viesTnīca... :D