Mana mīlestība pret Ameriku beidzās līdz ar indiāņiem un prērijās auļojošiem bizoniem. :) Tātad bērnībā.
Interesētu tikai ceļojums kā Demoiselle.
Nekad neesmu uzskatījusi Ameriku par visu iespēju zemi. Manuprāt, šī slava tai nāk līdzi vēl no kolonizācijas laikiem, kad uz turieni devās eiropieši labākas dzīves meklējumos.
Tagad domāju kā Sinatra dziesmā par Ņujorku: If I can make it there I'll make it anywhere.
No šodienas Amerikas atbaida nevis dzīve uz parāda, bet tas, ko paši amerikāņi par sevi rāda sižetos Discovery un līdzīgos kanālos: ja cilvēkam paliek slikti, nevari viņam palīdzēt pat, ja zini kā, ja tev nav medicīniskas izglītības. Bija tāds sižets, un puse no tā tika veltīta apcerējumam, cik ļoti Džekam paveicās, ka līdzās esošajam Džonam bija medicīnas māsiņas (vai kā nu tur politkorekti amerikāņi to sauc) kursu diploms, jo, ja tā nebūtu - ātro palīdzību viņš nesagaidītu.
Cits - sievietei veselības problēmas, ārsti neko neatrod vai neko nevar līdzēt, tad nu viņa sāk lietot kaut kādas ķīniešu zālītes, un tās palīdz. Bet, kā tas nāca gaismā, vairs viņai pie ķīniešu zālītēm tikt neļauj.
Acīmredzot, pašiem amerikāņiem tas šķiet normāli, man nē.