Nav labi

Aizeju uz tualeti paraudāt.:D nē,nopeitni, citādāk nav nekādas strādāšanas,ja asara cenšas izlauzties pāri plakstiņam:D
un cenšos ieurbties darbā.

parasti, kad esmu nomākta, visi uzreiz to pamana, nāk klāt un tā kārtīgi sapurina. tas palīdz! uzraksti kādai draudzenei, un tuvumā nav šokolāde? :) tā parasti saprot un neuzdod stulbus jautājumus. :)

Cilvēki iedalās kategorijās. Vienam kāds strīds sabojā visu dienu vai visu nedēļu, citam tas netraucē darīt citas lietas.
Es esmu 2. tips. Man ir viegli pārslēgties no vienām domām pie citām, traucējošās noliekot malā.
Es apdomāju, ka, piemēram, slikta jušānās vai domu lidināšanās ap strīdu šajā brīdī neko nemainīs, drīzāk traucēs darāmo. Tad nu arī daru, ko vajag, tās domas noliekot maliņā, lai padomātu vēlāk :D

Es tieši iedziļinos darbos un rukāju visu dienu.
Ja jūtos galīgi slikti, uzraksti sliktās emocijas un tad izdzēšu.

Ja kaut kas jādara, jāstrādā, tad es visu citu, kas nav saistīts ar darāmo, vienkārši izstumju no apziņas un daru to, kas jādara. Man pat ir bijis tā, ka atrodos darbā un man paziņo tiešām traģiskus jaunumus par kādu manu tuvinieku, arī tad, lai arī likās, ka pasaule sagruvusi, es apkārtējiem neko neizrādīju un turpināju strādāt, vienkārši par to nedomāju, jo tāpat tajā brīdī neko nevarēju izdarīt. Jā, varbūt izklausās neiejūtīgi un cietsirdīgi, bet dažreiz turpināt ikdienišķās lietas, darbus ir vienīgais veids, kā nesalūzt gabaliņos.

Es arī esmu no tām, kas cenšas ierakties darbā. Jo esmu ļoti emocionāla, ja sākšu pārdomāt strīdu/problēmas, tad asaras valdīt ir neiespējamā misija. Bet, ja iešu tualetē raudāt, tad asaru pēdas nenoslēpšu.

parasti es strādāju, bet vienu reizi, kad es biju sastresojusies (īstenībā nevietā) par mūsu attiecībām ar draugu, es nespēju koncentrēties un izdarīt darbā pilnīgi neko. neļāvu sev raudāt, jo zināju, ka tad es to varētu darīt ilgu. tā kā man ir arī darbs ar cilvēkiem, noteikti negribētu rādīties ar saraudātām acīm. toreiz arī man vaicāja, vai kkas ir atgadījies, jo es staigāju vnk nekāda ar ūdeņainām acīm. protams, ne par ko runāt nevēlējos un stāstīt ne tik.
katrā ziņā labi sajutos tad, kad salabām ar draugu vakarā pavisam. bet tā man bija viena reize tāda. par sīkumiem darbā īsti nedomāju.

varbut palidzes tas, ka izdomasi turpmako scenariju strida gadijuma, piemeram, vai velak draugam atvainosies vai nostadisi kada fakta prieksa vai darisi to un to. iespejams, tas tev liks justies ta it ka tu butu kaut daleji to lietu atrisinajusi, spesi pieversties citam lietam, nevis, piemeram, domat par to ka vins pateica to vai to.

un vel protams der tas variants, kad izraudies. tikai pec tam ir problema ka nomasket to saraudato un aizpampuso seju!

Nezinu,cik ļooooti trakam strīdam ir jābūt, lai pat darbā gribētos raudāt un nevarētu pastrādāt.

Es esmu no tām, kam visu dienu būtu jāturās uz asaru robežas, taču brīžiem izdotos aizmirsties, īpaši, ja apkārt pozitīvi cilvēki.

Visu sarežģī tas, ka kabinetā nesēžu viena.
Un kā par spīti, radio šodien atskaņo bēdīgas dziesmas!

Man nekas nepalīdz, kamēr mana problēma nebūs atrisināta tikmēr ne pastrādāt, ne padomāt nevarēšu.

Man nekas nepalīdz, kamēr mana problēma nebūs atrisināta tikmēr ne pastrādāt, ne padomāt nevarēšu.

+