bet ja jau tu pati neredzi šādām attiecībām jēgu, tad pašas un puiša labā tās izbeigt iespējami ātrāk, un, no savas pieredzes, savādāk kā to atklāti atzīt.
man ir pieredze ar online attiecībām, ilgākās bija 1 mēn, izšķīros, 1.sarunas pārsvarā sastāvēja no komplimentiem no puiša puses, un no abpusējas nemitīgas ilgošanās apliecināšanās, 2. jo vienkārši prātiņš bija par īsu. tagad gan esam vienkārši draugi, un, ja godīgi, šādas attiecības izbeigt ir vieglāk, jo nesaista nekādas fiziskas atmiņas (parasti), vairāk gan kā emocionāla atkarība.
šobrīd gan atkal esmu LDR jau kā gandrīz 1,5 gadus- ar asarām,smiekliem, dienu skaitīšanām (abpusējām), maģisko momentu, kad kilometri un atšķirtie mēneši pārvēršas par sekundēm, kad redzi mīļoto sēžam autobusā/vai sagaidot autobusa pieturā,īstu vēstuļu rakstīšanas,garām skype sarunām, un vēl daudzām neuzskaitāmām niansēm, kas man padara šādas attiecības īpašas, un kas rada tam attālumam jēgu. es un mans puisis zinam, kāpēc mēs abi esam piekrituši veidot attiecības neskatoties uz attālumu, jo jau tuvākā pus gada laikā es pārvākšos pie viņa.
Šādās attiecībās tieši šie nedrošības momenti ir tie lūzuma punkti,kas parasti visu sagrauj. Man tādu šībrīdējās attiecībās ir bijuši nedaudz un ne par to, ka satikšu kādu citu, bet par to, ka bail, ka kaut kas nojuks, un nekas nesanāks.. bet mans puisis man atgādina ļoti bieži par mūsu abu laimīgajiem mirkļiem, atļauj man paraudāt un padusmoties, un pēc tam jau atkal rodas jauns spēks. galvenais vienam otru atbalstīt. :)
582
