Vai tam ir jēga?

tad sanāk ja cilvēki ir kopā viniem uzreiz ir par kāzām utt jādomā savādak nav jēgas būt kopā? Es tam galīgi nepiekrītu un no pieredzes un pazīstamajiem cilvēkiem varu spriest ka, par to tiek domāts tikai pēc ļoti ilgas kopā būšanas un pat tad ne, ja uzskata ka ir pārāk jauni tam.

Mans vīrieša viedoklis ir tāds ka tas būtu pēdējais par ko būtu attiecībās jādomā, tas ir tikai tad ja ir atbilstošs vecums un abi tam TIEŠĀM ir gatavi.

Man liekas, ka cilvēki tomēr ir kopā tādēļ ,ka ir kādi tālākie plāni...Vismaz meitenēm tā ir...
Man personīgi ir tā,ka es nespētu būt kopā ar puisi , ar kuru nevarētu iedomāties kopdzīvi, tad būtu ļoti sarežģīti...

Man sāk apnikt, ka visur meitenes, kas ir attiecībās par to vien domā, vai puisis viņu precēs vai nē.

jau 1. randiņā meitene iztēlojas vai vīrietis ir labs potenciāls vīrs un tēva kandidāts un pēc tā arī vadās vai būs 2. randiņš. tāda ir sievietes daba.

Raivi ,kas tev šķiet ļoti ilga kopā būšana?

Es nebūšu no tām ,kurām par katru varīti būtu jāapprecas.Tas ir savā ziņā tikai papīrs.Ne velti saka ,ka viss neparedzamākais ir attiecības un darbs..

vismaz 4 gadi.

Tad ir jautājums,cik tev ir bijušas ilgākās attiecības?Ko tie 4 gadi mainītu no tavas dzīves ,ja tas cilvēks tev būtu svarīgs?nepieļauj domu ,ka arī ātrāk var veidoties kas nopietns?

Palasot dažus komentārus, rodas jautājums - kurš 22 gados nedomā par nākotni? Tiešam ir daudzi, kuriem joprojām tādā vecumā ir kāds cits, kurš visu viņu vietā izdarīs un nav nekādu pienākumu vai atbildības?

Es uzskatu, ka nav nosakāms termiņš, kurš novelk to robežu, ka vot tagad mums ir nopietnas attiecības. Tas katram ir individuāli...

Man radiniekos visi ir dzemdējuši ap 30 gadiem un nekur ar to nav steigušies, jo tā ir pēdējā lieta ar ko steigties, arī ja pāris ir ļoti ilgi kopā. Arī mani piedzemdēja vecāki, kad viņiem bija pāri 30 un? Tas manuprāt ir daudz labāk nekā agrā vecuma sadarīt stulbības.

Es personīgi ar meiteni neprecētos un nekļutu par tēvu nekādā gadījumā, ja nejustos tam gatavs.

Par bērniem es piekrītu.Jābūt stabilam pamatam zem kājām,karjerai ,bet saprātīgās robežās, jo kurš gan bērns vēlēsies sev vecus vecākus...labāk jau lai vecāki vēl spētu ar viņiem pienācīgi laiku pavadīt kopā.skriet u.tt. :)

Tur jau tā lieta, ka var justies gatavs arī jaunībā... tas ir ļoti individuali un atkarīgs no otra cilvēka. Ja nopietnu soli sper jaunībā, tas uzreiz nenozīmē, ka tās ir stulbības. Stulbības var sadarīt arī vairs neesot jaunietim. :)

Nu protams, cilvēki dažādi. Tikai jēgu neredzu, steigties ar to ar ko nav jāsteidzas. Miers.

Ja abi partneri šo precību lietu ir izrunājuši un zin, ka visu mūžu kopā pavadīt nevēlās, tad viss kārtībā. Kāpēc gan tīra seksa partneri nevarētu dzīvot kopā un dalīt maksājumus? Divatā taču vieglāk, nevis vienam. No otras puses, skumji un bezjēdzīgi, kaut gan ir taču sievietes un vīrieši no ''slikto'' tipa, par kuriem var teikt, ka ar viņu ir ļoti interesanti kopā dzīvot, bet kā sievu/vīru es viņu neņemtu, jo nespēju viņu iedomāties audzinot bērnus vai atbildīgi pildot sievas/vīra pienākumus, nemāk rīkoties ar naudu, smags raksturs... vārdu sakot, ģimenes dzīvei nav derīgs (briesmīgi skan). Tad tu ieraugi darba biedreni Ieviņu/Kārli, kura nu ir ļoti piemērota sievas/vīra lomai...Laulība, manuprāt, ir gan romantisks, gan praktisks lēmums, lai tā nākotnē būtu veiksmīga.

Par konkrēto situāciju - nesmuki no puiša puses tā stāstīt apkārt, ka viņš šo meiteni neprecēs.