Man nešķiet, ka 22 gadi ir kkāds sīko vecums, kad nevarētu plānot savu nākotni.
Katram, protams, ir savi motīvi, kādēļ pavada laiku ar kādu cilvēku. Es noteikti savus jaunības labākos gadus nevēlētos vnk atdot kādam, kas neredz ar mani kopīgu nākotni. Pēc tam tādas savos 35 skraida apkārt un sūdzās, ka, vot, nav neviena, kas precētu, jo savulaik sagājās kopā ar tādiem, kuriem nekad nav bijušas vajadzīgas. Visa šī sakarā atcerējos mammas teikto: "Tagad, kad man jau tuvu pie 50 un ir pieaugusi meita, es varu atļauties darīt muļķības, pavadīt laiku tikai prieka pēc, bez nekāda mērķa. Man nav ko zaudēt, man ir tikai laiks, ko pavadīt". Tas man liek aizdomāties, kā vārdā šādās diskusijas autores aprakstītajās attiecībās man būtu jāziedo savs laiks? šodien tev ir 22, un tu pat nepamanīsi, kā pēc 6-8 gadu attiecībām tev jau būs tricārs un sekos pavisam nesena diskusija par to, kā justies un dzīvot tālāk, kad neviens negrib precēt...
Un tas viss, protams, ja pieņemam, ka autore ir sapratusi puisi pareizi.