Sveikas,
iesākumā atvainojos visām dāmam, kuras šeit uzturās bieži un šādas tēmas apnikušas līdz nelabumam. Tomēr ceru, ka Cosmo spēks palīdzēs pieņemt lēmumu.
Esmu dilemmas priekšā:
1. Braukt strādāt uz ārzemēm? (atstājot visu aiz muguras, sākot dzīvi no jauna)
2. Paciest grūtības, rutīnu un naudas trūkumu gaidot labākus laikus?
Situācijas apraksts:
Nu jau kādus 6 mēnešus esmu bez darba. Jā ir piestrādāts, bet neviens no darbiem nav bijis tāds, kur varētu palikt uz patstāvīgu laiku - līdz ar to ir grūtības ar naudiņām. Jāsaka, darbs izmisīgi tiek meklēts visu laiku, bet bez panākumiem.
Dzīvoju dienesta viesnīcā, jo neesmu pabeigusi skolu - jāpabeidz rakstīt Bakalaura darbs.
Ir draugs. Draugs, kur ar prātu saprotu, ka nav kopīgas nākotnes, bet sirds to nespēj pieņemt (smēķē, mēdz iedzert, pats nav stabils, prātā tusiņi, mēdz melot utt), tomēr paliek nelabi iedomājoties, ka viņš varētu veltīt tās rūpes, maigos vardus, apskāvienus un glāstus kādai citai. Nē nē, sirds asiņo. Reāli, skrienu viņam pakaļ, kā kādam plostam okeāna vidū. Traki.
Mamma mani kūda aiziet uz aģentūru, amaksāt to naudiņu, un kāmēr jauna, lai aizbraucu nopelnīt kādu naudiņu. BET BET BET BET BET, ir tik daudz BET, kas attur vai biedē.
1. Kā es būdama ārzemēs varēšu pabeigt rakstīt darbu?
2. Negribu, negribu, negribu pamest draugu, kaut gan jūtu, ka kādreiz tas tā pat beigsies.
3. Mani biedē tas, kas mani varētu tur sagaidīt - vietulība, skumjas, būšu vien utt.
4 Vai man vispār būs pie kā atgriezties atpakaļ? Neliekas, ka būs kāds kas gaida.
Nezinu, tiešām nezinu, ko jūs meitenes darītu manā vietā?
Cesntos, cīnītos un cerētu uz labāku dzīvi šeit pat vai tomēr dotos pretī nezināmajam?