Sāksim ar to, ka pirms pusgada iepazinos ar fantastisku vīrieti un esam kopā vēl arvien. Viņa dēļ izšķīros no vīrieša, ar kuru kopā biju gandrīz četrus gadus un mums bija kopīga mājvieta. Pašlaik īrēju istabu, attiecībās viss ir ideāli (nedzīvojam kopā), tomēr paralēli visam es pirmo reizi dzīvē nesaprotu, kas, pie velna, ar mani notiek. Kad esam kopā, viss tiešām ir lieliski, tomēr, kad neesam kopā, es nemitīgi esmu nomākta, raudu n-tās reizes dienā bez it nekāda iemesla un trūkst motivācijas kaut ko darīt. Ņemot vērā, ka raudāšana un nomāktība man nav raksturīgas, rodas jautājums - kāpēc? Jā, šobrīd man dzīvē ir dažādas problēmas, kas ar laiku šķietams nokārtosies, tomēr neticu, ka tas ir iemesls. Varbūt nostaļģija pēc tā, kā bija iepriekš? T.i.-sava mājvieta, vīrietis nemitīgi blakus? Vai varbūt tas viss no lielajām pārmaiņām dzīvē? Es tiešām nesaprotu. Varbūt kādai ir bijis līdzīgi? Jo pašlaik izskatās, ka nemanot sāku bojāt attiecības, kas man ir tik dārgas.
2
