Ideāli ir būt vienai!?

Zhanna ir ļoti aprobežots viedoklis. Cilvēki ir dažādi.

Ja, esmu viena, un man patik. Bet, jo ilgak dzivoju viena, jo vairak pierodu un grutak veidot attiecibas. Dazi mani radi ik pa laikam mani pavelk aiz zoba, prasa, vai nav kads puisis paradijies. Bet man ir labi, ta ka ir, un man ir kautka "po" ko par to doma parejie. Ir jauki, kad varu nodoties sev, un dzivot pec sava prata-neviens nezage mani, nav nekas jasaskano, neparmet, ka izvarita zupa nav kundzina gaume, neriko greizsirdibas scenas, nekrit uz maniem jau ta vajajiem nerviem. :D Pat nevaru iedomaties, ja tagad mani kads pec nogurdinosas 12 stundu darba dienas, kad knapi kajas velku un gribu atpusties, vel saktu tracinat. Un vel viens sikums-man patik gulet vienai sava king size gulta. Es nespeju relakseties, ja man sava istaba vai gulta ar kadu jadala, bet bijusais draugs to uztvera parak personigi un apvainojas, ja kadreiz neguleju viena gulta. Ir vel paris nelielas veselibas problemas, kuras meginu arstet, bet butu gruti savienot ar attiecibam. Butu gatava varbut tikai uz tadam pusslodzes attiecibam, kad tiekamies brivdienas.

Liekas, ka esmu parak liela egoiste, varbut busu "vecmeita ar kaki", bet es par to nepardzivotu. Neesmu uz to ta ieciklejusies! Gan laiks radis, bet esmu cilveks, kuram noteikti vajag savu personisko telpu. Atceros, reiz skolas laika bija saruna ar meitenem, neatceros par ko, bet viena no meitenem prasija otrai: "Vecmeitas gribi palikt"? Es ta nodomaju pie sevis: "Nu un kas no ta"? Vai tas ir kas tads no ka butu jakaunas 21. gadsimta? Vai tad tas nosaka cilveka vertibu? Piekritu Ellai-Manuprāt, attiecības ir pārvērtētas! Un kā jau te teica - attiecības un ģimene nav laimes garants! Esmu redzejusi pietiekami daudz cilvekus dazados vecumos, kuri, pec manam domam, nav piemeroti gimenes veidosanai, bet sabiedribas un radinieku dziti, apprecas del keksisa, rada bernus. Ta rezultata tiek sapinats laulatais partneris, berni un tiek papildinata jau ta skaudra skirsanas statistika. Savadi, bet tiesi pedeja gada laika nevelos jaunas attiecibas un par tam nedomaju vispar, bet sanemu vairak uzmanibas un flirtu no viriesiem. Vai viriesiem tiesam patik emocionali nepieejamas, pavesas un noslepumainas sievietes?

Nē, es nejustos laimīga,ja aizejot mājās neviena nebūtu apkārt- vīrietis, bērns vai kāds cits. Man vajag sabiedrību. Un ne jau tikai draugu vai radu sabiedrību, bet ģimenes. Un dzīvnieku sabiedrība šoreiz nederēs- kaķi dzīvo paši par sevi, suņi ar tā īsti ar mani vēl nerunā.
Bet man nav nekādu baigo hobiju vai darbs,kas man ļoti patiktu, man patīk būt mājās. Pieļauju,ka cilvēkiem,kuriem ir darbs,kuru mīl, ir savādāk- nevajag nevienu blakus,jo darbā jūtas piepildīts.

Cilvēks ir sociāla būtne. Lai ar cik vientulībā šobrīd ir patīkami ar sevis baudīšanām, pinveidošanām, attīstīšanām, sakārtošanām, agri vai vēlu sāks just ka īsti nav tā kā gribētos.

Cilvēka psihe un dzīves uztvere ar gadiem mainās un agri vai vēlu pienāks pusmūža krīze, kad tuvu cilvēku emocionāls atbalsts ir vissvarīgākais. Viss sasniegtais ( karjeras, izaugsmes, materiālās vērtības) nespēs aizpildīt emocionālo vientulības tukšumu.

Dionysus +

Vēl varu teikt, ka ikviens grib justies mīlēts, absolūti ikviens, tāds ir visas pasaules pamats. Kāda ir šī mīlestība, tas var variēt, bet, manuprāt, izsaka daudz.

katrs jau dara ka vins velas! bet es pienemu, ka tiesam ir tadi cilveki, kuriem labak ir but vieniem, jo vini nespetu sadzivot ar vel kadu.

tā nav, ka cilvēkam mūžu jānodzīvo vienam, bet tikai vīrietis, laulība nevajadzētu būt galvenā prioritāte. lai gan parasti saka, ka visās jomās cilvēks nevar būt iekšā ar visu sirdi un dvēseli. kkas ir jāatstāj novārtā. tu vēl droši vien esi diezgan jauna un tavas domas var bieži mainīties. arī dzīves uzskati mainās mums visām. ja tu saskati jomu, kurā vari ļoti labi realizēties, tad dari to, bet nevis tādēļ, lai aizbēgtu. bet esmu dzirdējusi par cilvēkiem, kuriem tā arī gluži neizdodas līdz galam izveidot patiesas, ilgstošas attiecības, kur būtu arī patiesa mīlestība.

es vēl aizdomājos par to, vai tu domā, ka būsi laimīga dzīvojot vsp bez vīrieša? arī, tajā skaitā, bez nenopietnām attiecībām? jo ir taču arī, kā teikt, fizioloģiskās vajadzības? vai arī tajā jomā tu esi atradusi kompromisu, ka nebūtu nepieciešams vīrietis?
jo es te redzu 2 atšķirīgas lietas - dzīve vsp bez vīriešiem un nenopietnas attiecības. ir cilvēki, kuriem tā brīvības sajūta ir nepieciešama visu mūžu. un viņi negrib būt saistīti nearvienu. viņiem ir labi tā, kā ir.

Es piekritīšu Emanuellei, ka ir jāizdzīvo ģimenes dzīve lai saprastu kas labāk der. Un pat tad nav garants pamatotiem secinājumiem, bet 18 gados šādi secinājumi ir smieklīgi. Kaut gan saprotu, ka to pamatā ir arī ietekme no dzimtas sievietēm, ka ja viņas neveiksmīgas, tad tas tomēr tevi ietekmē.

Es neesmu izteikts attiecību cilvēks, esmu tālu no tā, ka man noteikti kādu vajag (ja ir nenopietnas attiecības fizioloģisku vajadzību apmierināšanai tad labi jūtos viena), bet tomēr būt labās attiecībās, ar kopīgām interesēm un radniecīgu dvēseli ir labāk kā būt ilgtermiņā vienai. Bet vienai būt arī ir labi :)

Nē ,es nedomāju dzīvot visu mūžu bez kaisles un pievilkšanās sajūtām. Bet tie ir tikai brīži. Bet tieši kopdzīve ir kas cits. Un ,protams, dzīvē notiek neiedomājamas lietas ,kad kādā brīdī attopies un domā...Nekad nedomāju ,ka ar mani tā gadīsies! Ka dzīvošu tā kā tagad!....

Nē ,bet tomēr oma ir laimīga dzīvojot viena! :) Toties viņas dzīvē ir bijuši 3 vīri! Bet sākot no kādiem 50 gadiem viņa lieliski tiek galā pati un tiešām tagad jau pie 70 un šos gadus viņa jutusies labi un harmoniski! :)

Sany Bet par tām fiziskajām attiecībām vispār... Ir jau tāda lieta ka daudzām sievietēm nav tas vaginālais orgasms vai ir bijis pāris reizes sievietes mūžā. Un ja tā ,tad kāds prieks vīrietim? Viņš labāk būtu ar sievieti ,kuru kārtīgi var vienkārši ,dabīgi apmierināt, nevis kādu kura vai nu tēlo vai pašam negūstot reizēm baudu jāapčubina :D Cilvēki tač tomēr arī attiecībās ir nedaudz egoisti ,ne tā?

Vai tomēr jebkurai sievietei īstai laimei vajadzīgs vīrietis?

Es teiktu, ka īstai laimei ir vajadzīgs tāds vīrietis ar kuru veidot ģimeni. Tikai ar vīrieti būtu par maz, vismaz man.
Pašlaik esmu viena, neteikšu, ka ir slikti, brīžiem pat ļoti labi, bet ne ilgtermiņā, tuvākajā nākotnē vēlos un ceru iemīlēties, mīlēt, veidot nopietnas attiecības, ģimeni. :)

manuprāt, vienkārši dzīvo. iemīlēsies, būs attiecības, izšķirsies - nu nekas, dzīvo tālāk, būs nākamais. nebūs - nu, neko darīt, dzīvo sev, šeit nedarbosies "kas meklē, tas atrod" princips :D
nav jāieciklējas uz to, ka jāatrod vīrietis vai tieši otrādi - ka viņi vispār nav vajadzīgi.

un, jā, manuprāt, ir pilnīgi normāli dzīvot vienam. un nav svarīgi vai tas ir aiz cilvēka brīvas gribas vai kā citādi. tā nav neviena cita darīšana, kā Tu dzīvo, izņemot Tevi pašu. :)

man apkārt visiem ir attiecības, visi precas, visiem dzimst bērni. es dzīvoju viena, nopietnu attiecību nav, toties ir citādākas - kuras maniem draugiem neizprast (esmu atradusi savu dvēseles radinieku, ar kuru ir tik labi un viegli, ar kuru pavadām daudz laika kopā, kopīgi hobiji utt., esmu atradusi tādu, ar kuru mums ir labi arī gultā, tādu, ar kuru es varu brīvi iztrakoties un izsmieties). kā lai saka - ideālais variants ir, ja apvienotu 3 vīriešus vienā. tā kā to izdarīt nevar, es vienkārši paturu viņus visus trīs. un, ja kāds no manas dzīves pazudīs - tad mēs viens otru esam izsmēluši, saņēmuši visu, kas jāsaņem un devuši visu, kas jādod.:)