Ideāli ir būt vienai!?

Hone Forši pateici, es arī tā domāju! Kaut negribu ar šo diskusiju teikt- esmu nolēmusi ,ka mūžu pavadīšu viena. Nē, esmu pieņēmusi- ja man nebūs lemts ,tas ir OK, un tas nav dīvaini vai nosodāmi! :)

cilvēks ne vienmēr ir laimīgs laulībā un ar bērnu pulciņu.

Ļoti labi pateikts.

Ideali nav ne but vienai, ne attiecibas. Ideali ir but vienkarsi laimigai un katrai veids ka so laimi iegut, ir cits.

cilvēks ne vienmēr ir laimīgs laulībā un ar bērnu pulciņu.


Ta medz but, un tad ir jamekle istais piepildijums kaut kur citur, bet to var darit tas, kuram ir ta gimene un berni. Sieviete, kurai, tas nav un nekad nav bijis manuprat nevar apgalvot, ka man taja joma piepildijuma nebus un es uz to apzinati neeju.
Protams ir sievietes, kuram tiesam nav paredzets, bet tadu ir gauzam maz, biezi tas ari ir jau minetas dziednieces, zilnieces, raganas.

Nē , es jau nedomāju to negatīvi ,tāpat vien aizdomājos ,varbūt arī tāpēc ,ka man mamma un oma beigu galā palikušas vienas (mammai jau vēl vispār var gadīties varbūt kāds,kas zin :) ) ,bet abas sūdzēties nekad nav sūdzējušās ,bet diez vai uzskatu viņas ņemu kā laimīgu sieviešu paraugus...

Kosmiete

tas ir OK, un tas nav dīvaini vai nosodāmi, bet labak jau butu ja butu, ko ari Tev no sirds novelu, visam savs laiks..:)

Es domāju,ka jà! Šaubas rada tas, ka Tu redzi, ka pūlis iet vienā virzienā, bet Tu gribi iet citā.Bailes, ka varbūt kļūdies.Bet arī pūlis sastāv no atsevišķiem cilvēki un varbūt viņi ir tie, kas kļūdās ;)

Ai , meitenes ,protams ,ka man vēl daudz kas priekšā. Smiesieties... Cik man gadu? Tikai 18! :D

Bet doma vairāk bija- nevis necerēt ,ka var būt tas īstais ,bet neuzstādīt to kā dzīves mērķi- ka viņš ir jāmeklē un ja nav ,tad ir šausmīga dzīve! (jo kaut pieaugušas sievietes ,daudzas taču tā domā! un mātes ,kuras mudina- nu meitiņ, ej meklē vīru!... visi tie stereotipi)

Es piekriitu tam,ka var cilveeks justies loti labi viens.Tomeer domaaju,ka lai naaktu pie sii sleedziena ,ir jaaiziet cauri arii tam,kaa ir dziivot ar viirieti,gimeni utt.Laikam ir gruuti teikt-taa ir vislabaak,ja nav pat meeginaats.

Emmanuelle Bet jautājums vai visām vajag mēģināt to kopdzīvi? Ja pieņem ,ka viņai nav lemts ,nav tā otra puse ,vai vajag apdedzināties ar neīstajiem un nepareizajiem variantiem?

Atceros, ka kadreiz jautaju vienai gudrai sievietei, ka es varesu zinat, ka vins ir mans istais, uz ko vina man atbildeja, tad, kad bus istais, tad Tev nebus tads jautajums.

Dzive diezgan labi apdedzinaties var tiesi uz tiem variantiem, kas iesakuma nemaz tik nepareizi, neizskatas, katram savs, slikta pieredze ari ir pieredze, un, ja kada pieredze jaapgust lielie kungi medz "davaninas" loti smuki iepakot. Tik loti ieciklejoties uz sevis pasargasanu no visadiem sliktumiem, var sevi "pasargat" ari no daudzam labam lietam. Labak dzivot ar domu, lai notiek viss, kas man nak par labu..

Man šķiet, ka tas sievietēm ir periodiski. Ir kāds laiks, ko gribas veltīt sev un tad pienāk moments, kad sāk gribēties to otru blakām.
Man tagad ir tas mirklis, kad negribās to otru. Man tīri labi patīk, ka mājās vienīgais vīrietis ir kaķis. Bet pēc pagājušajām attiecībām bija tas pats - gadu nevajadzēja to vīrieti. Neinteresēja, drīzāk pat krita uz nerviem.
Tie laikam ir tādi dvēseles stāvokļi. Tagad esmu viena un man ir labi. Negribu meklēt nekādas attiecības, man viss ir. Un es tiešām tagad esmu laimīga. Ja pienāks tā diena, kad uzradīsies nākamais lieliskais vīrietis, nu tad tā diena pienāks. Ja ne, man ir vienalga, ko par mani domās citi. Nu un, ka esmu vecmeita ar kaķi? Toties laimīga vecmeita :)
Pēc stereotipiem sanāk, ka sievietei ir jābūt ar perfektu izskatu, veiksmīgu karjeru, labai mātei un lieliskai sievai, tajā pašā laikā aktīvi piedaloties sabiedriskajos pasākumos, ceļojot, turpinot kaut ko mācīties.
Man gan šķiet, ka nav obligāti jātiecas pēc stereotipos noteiktajiem ideāliem. Galvenais, lai pati jūties laimīga.

Alexxa, bet ka dzivojot Latvija tureties tie stereotipiem preti, es ari esmu laimiga, gimenes stavoklis - nav pat kaka, bet kaut ka pedeja laika dikti spiez tie stereotipi,

Es paziistu vairaakas sievietes, kuras ir vienas, pashas to apzinaati izveeleejushaas un ir laimiigas. Pirmaa ir viena kundziite no manas apkaimes. Gan vinja, gan vinjas braalis ir rakstnieki. Vinjai ir tik ljoti izteikta vajadziiba peec savas privaataas telpas un pedantisma, lai speetu rakstiit, ka pat paarbiidiita kruuze var vinjai sabojaat dienu. Vinja ir ljoti daudz celjojusi, piedaliijusies n-tajos projektos, ir lieliska tante maasas mazbeerninjiem un sabiedriibas lauvene. Otra ir augstskolas pasniedzeeja. Pilniibaa aseksuaala buutne. Kaa pati saka, ja seksa nav, kaapeec vajag viirieti? Tachu ir labaak, ja ir barinjsh labu draudzenju, kuraam no teviim nevajag seksu un kuras neaiznjem pusi no tavas gultas. Vinjai ir ljoti aktiiva sociaalaa dziive un vinja savam darbam atdod 100% sevis. Treshaa ir mana radiniece, kuru izvaroja kara laikaa. Peec taa vinjai taads pretiigums uz viirieshiem, ka intiimaas attieciibas vinjai nav bijushas kopsh 1944. gada.

Es tevi saprotu. Vislabāk jūtos viena.
Pirms satiku savu vīrieti, biju nolēmusi dzīvi dzīvot viena ( parasti mani smacē ilgstošas attiecības utt... ), bet satiku sev radniecīgu dveseli...

Bābis viens pats ilgetrmiņa izdzīvot nevar, jumts brauc nost :D

Zhanna, man personīgi ir tīri vienalga, ko par mani domā. Izvēlos distancēties no cilvēkiem, kuri mēģina man ieskaidrot, ka kaut ko daru nepareizi. Tā taču ir tikai mana darīšana, ko es daru ar savu dzīvi. Dzīvoju Latvijā un visus, kas mani mēģina dresēt sūtu pēc piederības.

Piekrītu, ka cilvēka dzīvē var būt lielāka jēga nekā atrast otro pusīti un dzemdēt bērnus! Manuprāt attiecības ir pārvērtētas! Un kā jau te teica - attiecības un ģimene nav laimes garants!

Attīstīt sevi, pilnveidoties un sasniegt dzīvē nospraustos mērķus, bet paliekot bez bērniem un nopietnām attiecībām (bez laulībām, ilglaicīgu mīlestību - protams, ka neiet runa par celibātu) cilvēks var justies laimīgāks nekā izveidojot ģimeni, bet nerealizēt sevi nekā citādi. Protams, ka tās ir galējības - viens otru neizslēdz.

Galvenais ir neizvirzīt kā galveno balsta punktu savā nākotnē attiecības, ģimeni, bērnus, vīrieti. Mana mamma noveļ visas manas neveiksmes dzīvē uz to, ka man nav blakus vīrieša - saka, ka lūk kad satikšu, tad viss iez uz augšu - manuprāt, ļoooooti nepareiza dzīves uztvere! Es domāju, ka viss ies uz augšu, kad ES kaut ko mainīš sevī, darīšu kaut ko citādāk, mācīšos vairāk, strādāšu vairāk, attīstīšos - nevis vīrietis pēkšņi kaut ko mainīs.

Bet sabiedrība diktē citādākus noteikumus! Kāpēc 30 gadīgu, brīvu sievieti ģimenes saietos pārmetoši izjautā par to, ka viņa nav precējusies vai bez bērniem, nevis par to kā veicas karjerā, ko sasniegusi, vai apmierināta?

Krista-loti interesanti piemeeri,kur tomeer juut,ka siis sievietes ir sapratusas,ka vinas traucee tas viirietis...Tresaa gadijumaa loti labs piemeers.
Aizdomaajos veel par to ,ka biezi cilveeki saka-cik es buutu laimiiga ,ja buutu bagaata...nemaz nezinot kaada ir taa sajuuta.
Liekas,ka visvairaak tomer ir taadi gadijumi ,kad cilveeks ir bijis diskomfortaa,dziivojot ar kaadu kopaa un taapeec veelas buut viens.

Es domāju,ka jà! Šaubas rada tas, ka Tu redzi, ka pūlis iet vienā virzienā, bet Tu gribi iet citā.Bailes, ka varbūt kļūdies.Bet arī pūlis sastāv no atsevišķiem cilvēki un varbūt viņi ir tie, kas kļūdās ;)