Soho, tas pāries nevis pats no sevis, bet tad, kad TU liksi tam pāriet. izskatās, ka esi pārāk pieķērusies šīm emocijām un tādā veidā arī šim cilvēkam.
Izstāstīšu, kā es sevi iemācīju neskaust citu laimi, kas varbūt gluži nav tas pats, bet ir diezgan līdzīgi. Manai draudzenei (labākajai) tētis uzdāvināja zeltainā retrīvera kucēnu, kas maksāja tolaik neiedomājamu naudas summu - 300 Ls. Manai ģimenei nebija tādas naudas, ko izdot par suni, bez tam man jau viens bija - paņemts no patversmes. Par to, ka man bija suns, mana draudzene mani apskauda 3 gadus, līdz viņai uzdāvināja to kucēnu. Tad, nu, es biju zaudējusi savu "pārākumu" draudzenes priekšā. Un, kā man skauda. Tā, ka es pilnīgi raudāju. Bet tad es, ejot mājās, sāku domāt, ka man taču ir tīri foršs suns un draudzene arī man ir forša un, ka vispār, es sev bojāju parastu dienu ar draudzenes zākāšanu par to, ko viņa tāpat nevar ietekmēt - ne jau viņai šī diena paliks sliktāka no tā, ka es klusībā gānos, jo viņa taču dabū kucēnu, bet gan man pašai. Tad kāda jēga skaust? Kopš tās dienas (man toreiz bija 12 gadi) mans nav skaudis nekas un, ja arī ir, tad es vienmēr atceros to, ko es domāju tajā dienā, kad mana draudzene dabūja kucēnu, un tas viss pāriet. Tāpat arī ar naidu - tev jāsaprot, ka tu bendē sevi, ne jau otru cilvēku. Jāsaprot, jānovērtē citi cilvēki, kas tev doti, un tās emocijas jāpalaiž, savādāk tās tevi saēdīs, tici man.
1155
