Negribu apbēdināt vēl vairāk, bet ir tādi cilvēki8 kuriem nav lemts apprecēties un radīt ģimeni. Un nesakiet ka tā nav! Ir ļoti dauydz vientuļu sieviešu, kuram nav bērnu un kuras tā arī nekad neapprecas. Mana tante jau 45 gadi bet tā arī ne reizi nebija precējusies - neviens viņu negribēja precēt, tikai randiņi, paveicās, ka jaunībā palika stāvoklī - vismaz ir dēls! Mammai darba viena skolotāja - 50 adi un bez bērniem un vīra. Un tādu ir ļoti daudz. TaPēC vajadzetu neieciklēties uz to kā uz džīves mērķi, lai beigās neaplauztos. Jāpieņem ka var būt rī tāds variants. Man gan pašai ir tikai 24 gadi, bet jau 3 gadus esmu viena un mani arī neviens negrib. Un neiet runa par precībām, bet par vnk randiņiem, attiecībām vai kaut vnk seksu - ar izskatu man ir viss kārtībā, bet acīmredzot kaut kas manī iekšā nav kārtībā. Un es pieņemu ka iespējams man nav lemts būt piepildītai ģimenē. Tapēc es meklēju citus veidus kā aizpildīt savu tukšumu. Es mācos, mācos valodas, lasu, vēl vairāk pilnveidoju savu ārieni. Kaut gan dazreiz pārņem depresņaks, ka tā cenšos, bet neviens nenovērtē, ka man ir skaits trenēts ķermenis, bet nav ka priekšā izģerbties un tad liekas, ka cenšos veltīgi un ieslīgstu bezdarbībā, tad atkal saņemos un daru to visu priekš sevis (kā pašlaik) un tā pa riņķi.
Nu es studēju medicīnu un man ir vienhs mēŗķis - rezerves plāns, ka ja līdz 35 gadiem nebūšu nodibinājusi ģimeni tad došos kā ārsts brīvpratīgajās misijās, ano projektos. Es sevi meirinu ar to, ka ja man nav lemts realizēties attiečībās tad manai džīvei ir cita nozīmē - palīdzēt, varbūt izglābt džīvību kādam nākotnes revolucionāram, varbūt veikt kādu atklajumu savā jomā, kaut ko sasniegt, izmainīt...
Tā kā iesaku paskatīties plašak uz savu dzīvi un iespējams tev paliks vieglāk kad pārstāsi ieciklēties!
449
