Iedvesmojoties no GRĀBĀŠANAS.

Viņiem (skolai) vajadzētu prast bērnu ieinteresēt

Tas būtu ideāls variants, bet ko darīt ar tiem, kuriem neinteresē nekas... oi nē, kļūdījos, interesē tikai puiši/meitenes, ballītes, alko...

Jā, un es uzskatu, ka tas ir pareizi, ka jāmēģina piespiest. Vienkārši mani sainteresēja cik daudz ir tādu, kuri uzskata, ka bērnam pašam ir jāļauj izvēlēties, ko viņš grib, kas, manuprāt, novestu šī bērna izglītību galīgā dimbā.

Tā jau ir.. pieauguši cilvēki bieži vien nesaprot, ko īsti vēlas.. kur nu vēl bērni :)
Stingrībai jābūt, jāpieradina mazie cilvēki pie tā, ka reizēm nākas darīt to ko negribas, ka ne vienmēr viss notiek pēc viņu prāta.. nu tā.. lai neizaug par ''ņergām'' :D

Es vienkārši par šo tēmu aizdomājos, kad redzēju augstskolas maksas grupas lekcijas 4.kursā situāciju, kurā studenti mētājās ar penāļiem un bļaustījās, bet pasniedzēja vienkārši lasīja lekciju...

Tas ierobežoja manas tiesības klausīties, līdz ar to pārdomas - cik tālu (arī skolā) katram ir tiesības izvēlēties ko viņš viens pats grib vai negrib?

Tas būtu ideāls variants, bet ko darīt ar tiem, kuriem neinteresē nekas... oi nē, kļūdījos, interesē tikai puiši/meitenes, ballītes, alko...

tur jau ir vecāku vaina...nevajag tos sīkos izlaist :D

Es vienkārši par šo tēmu aizdomājos, kad redzēju augstskolas maksas grupas lekcijas 4.kursā situāciju, kurā studenti mētājās ar penāļiem un bļaustījās, bet pasniedzēja vienkārši lasīja lekciju...

Mums augstskolā šad tad gadās skaļāka runāšana, smiešanās - pasniedzēji vienmēr pasaka, lai uzvedas klusāk vai pamet auditoriju. Tā kā secinu, ka tevis pieminētā pasniedzēja bija tā teikt "mīkstā" vai gluži vienkārši ļoti neieinteresēta savā darbā.
Par studentiem nebrīnos, man arī augstskolas studenti reizēm liekas kā bērnudārznieki.

Paralēli redzētajam augstskolā esmu samērā labi informēta par notiekošo skolā, tāpēc domāju tālāk - kādām būtu jābūt tām piespiešanas/kārtības ieaudzināšanas formām jau skolā, lai līdz augstskolai tāda uzvedība būtū jau izskausta...

kas tieši būtu tas darāmais, ja esam nonākuši situācijā, kad dusmīgāks vārds (par to, lai būtu klusums klasē, lai mācītos nevis spēlētu telefonus) jau tiek uzskatīts par tiesību bērna tiesību pārkāpumu?

Kam būtu jābūt tam ko skola VAR/DRĪKST darīt tā labā, lai cilvēks pieaugot neuzvestos kā bērnudārznieks? ( ja atmetam variantu, ka morāles normas ir jau ieaudzinājuši vecāki)

Uzskatu, ka tomēr ir arī maaazliet jāuzspiež, it sevišķi pusaudžu maksimālisma periodā ir vajadzīga stingra/vadoša roka!

Uzskatu ka vajag bērnos audzināt pienākuma sajūtu, gan skolā, gan mājās. Kad pati gāju mums gan lapas rudenī bija jāvāc, gan katru nedēļu izvēlējās divus audzēkļus no klases kuri tīrija pēc stundām klasi - slaucija/mazgāja grīdu, tīrija tāfeli, nomazgāja galdus ja nepieciešams, aplēja puķes utt. Arī saprotu ka par nepaklausīgu uzvedību skolā lika tās pašas lapas grābt. Par sliktu nenāk mazliet disciplīna, un pieklājības apgūšana. Papildus vel tika izvēlēti vecāko klašu audzēkņi kam bija jāziedo garais starpbrīdis(uz nedēļu) lai pieskatītu mazāko klašu audzēkļus, lai neskrietu pa gaiteni un nevārītu sūdus pārtraukumos, kad skolotāji viņus nevar izvaktēt. Parasti visas klases audzēkņi tad tika izlikti konkrēti pa pāris cilvēkiem katrā stāvā/ piebūvē, lai vaktētu.Nekas nebija jādara vienatnē, tā kā ja gribēja aizskriet kāds paest tad vienmēr bija audzēkņi kas ar vel var bērnus pieskatīt.
Papildus ar visās skolās kur mācijos bija talkas diena kad apkopa gan skolas apkārtni, gan arī skolu pašu tīrija.

Uzskatu ka tas viss nāk tikai par labu bērnam, nevis tā vietā lai darītu ko noderīgu, aizskrietu mājās pie datora sēdēt vai TV skatīties.

Tad kad tas viss bija jādara, nekad nejutos piespiesta, bet vienkārši pieņēmu to kā pienākumu kas jādara.

Re, palasu grābāšanas diskusiju un tikai rodas un rodas jauni jautājumi :D

Kurā brīdī ir robeža starp "izlaists un neko negribošs" un "progresīvs un savu viedokli aizstāvošs"?

Kam būtu jābūt tam ko skola VAR/DRĪKST darīt tā labā, lai cilvēks pieaugot neuzvestos kā bērnudārznieks?

1. Mācības stundas traucēšanas gadījumā pirmo reizi aizrādīt, nākamajā reizē - izraidīt no klases, lai neviens nekāpj skolotājai uz galvas.
2. Līdz noteiktam vecumam (12. klasē, kad visi jau ir pilngadīgi un daži jau patstāvīgi, neatkarīgi, tomēr jau ir nedaudz smieklīgi..) informēt vecākus par skolēna sekmēm un kavējumiem nevis pastarpināti caur skolēnu (jo mēs visi zinām, kā notiek dienasgrāmatas parakstīšana un tamlīdzīgi), bet tieši. Cik zinu, tad to arī tagad daudzi dara ar moodle/eskolas palīdzību.
3. Izrādīt interesi, piedāvāt palīdzību gan mācībās, gan ārpus tām - neuzbāzīgi, bet, lai skolēns zina, ka ir tāda iespēja.

Kurā brīdī ir robeža starp "izlaists un neko negribošs" un "progresīvs un savu viedokli aizstāvošs"?

Es gan nelasu to diskusiju tik cītīgi, bet, manuprāt,

Izlaists un neko negribošs = traucē citiem, objektīvi nekas no mācību vielas neinteresē, visi pasniedzēji viņam ir slikti

progresīvs un savu viedokli aizstāvošs = ja ir redzams potenciāls. Piemēram, skolēnam nepadodas matemātika un besī skolotāja, rodas konflikti arī mācību stundas ietvaros, taču latviešu valodā piedalās olimpiādēs un ar citiem skolotājām kontakts ir labs. Tātad var secināt, ka problēma nav tikai skolēnā, bet arī skolotājā, ko būtu jāatrisina. Iespējams, skolotājas mācīšanas metodes patiešām ir novecojušas/viņa ir uzēdusies utt.

Skolām jābūt daudz stingrākām savās prasībās pret sekmēm, pret disciplīnu. Manuprāt līdz pat izslēgšanai. Izslēgšana nozīmē lielas klapatas kā skolniekam, tā viņa vecākiem - jāatrod gan jauna skola, gan jārisina kā tur nokļūt un arī skolniekam jāaprod ar jaunu kolektīvu. To neviens negribēs, domājams būtu labs stimuls tiem, kas negrib mācīties un tiem vecākiem, kas neuzskata par vajadzību sekot līdzi savas atvases sekmēm. Skola drīkst prasīt arī lai skolnieki pastrādā skolas labā, bet tad, ja tas notiek stundu laikā un ietvaros. Par ļaunu nenāks tā radināšana pie fiziskā darba. Bet, esmu kategoriska tad, ja skola prasa kaut kur piedalīties un jelko darīt ārpus stundu laikā vai pat brīvlaikā. Nu nedrīkst skolas neko tādu pieprasīt kā obligātu. To drīkst tikai piedāvāt tiem, kas vēlās. Vienalga, tas skolas kora nodarbības, kāda talka vai vēl kas. Savu brīvo laiku skolniekam ir tiesības pavadīt pēc saviem vai savu vecāku ieskatiem.

Viena skolotāja reiz teica, ka mūsdienās lielākā problēma ir nevis skolēnu, bet gan vecāku attieksme. Sakarā ar visādām tur bērnu tiesībam, skola nevar diži neko uzspiest. Arī audzināšanas mēģinājumi bieži vien beidzoties ar sašutuma pilniem pārmetumiem no bērna vecāku puses :)

Arī audzināšanas mēģinājumi bieži vien beidzoties ar sašutuma pilniem pārmetumiem no bērna vecāku puses.

Lūk, par šo es arī domāju... cik gan priecīgi ir/būs tie vecāki vēlāk, kad jau students būdams tas bērniņš nevar sevi savaldīt un tikt galā ar elementārām lietām ap sevi.

Un kurā brīdi sākās tā tendence, kad visi cilvēki bez izglītības attiecīgajā jomā "paši zina" - kā pareizi jāmāca (skolotājiem), kā pareizi jāārste (ārstiem).

Kāpēc mums (jaunākajai/vidējai paaudzei) pēkšņi šķiet, ka mums viss ir atļauts - mest papīrus zemē, ļaut sunim kakāt smilšu kastē, un vispār nedarīt neko, kas mums nav interesanti? Un plusā vainot visus citus pie savas neizdarības?

Uzskatu, ka piespieshana sameeriigaas devaas ir vajadziiga. Cilveekiem kaa taadiem vispaar ir nepiecieshama discipliina.

Lūk, par šo es arī domāju... cik gan priecīgi ir/būs tie vecāki vēlāk, kad jau students būdams tas bērniņš nevar sevi savaldīt un tikt galā ar elementārām lietām ap sevi.

Vecāki noteikti nebūs priecīgi.. vainos valsti un izglītības sistēmu :D :D

Man stāstīja, ka Padomju laikos sliņķu vecāki tika izsaukti, kaunināti.. katrā ziņā bija vairākas puses ieinteresētas bērna mācību procesā :)

Un kurā brīdi sākās tā tendence, kad visi cilvēki bez izglītības attiecīgajā jomā "paši zina" - kā pareizi jāmāca (skolotājiem), kā pareizi jāārste (ārstiem).

Lūk.. grūti saprast, kādi tam varētu būt cēloņi.. kāpēc ļaudis neciena dažādu profesiju pārstāvjus. Manuprāt, tieši skolotāji un ārsti ir tie lielākie upuri :)

Kāpēc mums (jaunākajai/vidējai paaudzei) pēkšņi šķiet, ka mums viss ir atļauts - mest papīrus zemē, ļaut sunim kakāt smilšu kastē

Tā pati problēma - cieņas trūkums! Cilvēki neciena valsti, kurā dzīvo, citus cilvēkus (kam piekakātā smilšu kaste varētu radīt diskomfortu).
Kāpēc puisis var kliegt uz savu 2. pusīti? Bērni aurot un apsaukāt savus vecākus?
Kur palikusi šī pozitīvā īpašība? :)

Katram pašam jāsaprot ko vēlās un cik daudz vēlās darīt! Bērnībā līdz kadiem 12-14 gadiem vecākiem vajadzetu maksimāli censties attīstīt bērna motivāciju, gribasspeku un ieaudzināt vērtības, mērķtiecību, bet vēlāk katram pašam jātiecas uz mērķi. Un skolai nebūtu neko jauzspiež - es atbalstu skolā pēc kādas 7. klases apmēram stundas lekciju un diskusiju, semināru formā, kas attīstitu domāšanu, spriestspēju. Jamaina metodes, lai mūsdienu bērns varētu izpausties - vecās - iezubrī, ikaļ, atstāsti ir novecojušas metodes, kas neiet līdzi laikam un mūsdienu tempam! Bērni negrib mācīties no galvas dzejoļus, ciparus un gada skaitļus, jo saprot ka tas ir saknē bezjēdzīgi, jo pasaulē visapkārt jau ir daudz datu neseju, bet cilvekam jāmāk tos analizēt, apstrādāt informāciju, nevis iztērēt savu smadzeņu potenciālu bezjedīga iekalšanā! Tapat visu pasaules info neiegaumēs! Bet spēja ātri atrast, apstrādat, analizet un izskaidrot informāciju ir tas kur ir nākotne. :)

Pats spilgtākais piemer bija mana vidusskolas fizika un ķimija - fizikā tā vietā lai izprastu dabas procesus, likumsakarības - mēs tupi iezubrījam fizikas formulas! Kas bija totāli bezjēdzīgi, jo kam tas ir vajadzīgs, ja eksāmenā tāpat bija formulllapas un tālāk džīvē viss ir datorizets un šadas formulas var atrast nepilnas minūtes laikā - ja izproti par ko iet runa! Ja saproti procesu tu pat pats vari izdomat to formulu - analizejopt doto informāciju, bet tā vietā, lai mūsos veicinātu fizikas izpratni, mēs zaurējām tās tupās formulas! Rezultātā ne es saprotu fiziku ne atceros formulas!

Vēl viens piemērs bija ķīmija - n-tas formulas, ko vajadzeja mācīties no glavas, red-oks vienādojumi! Universitātē tam visam bija formulu lapas! Ne kripatiņas praktisko eksperimentu, patstāvigo darbu vai teorētisko analīžu - plikas formulas!


Tukši skaitļi, kuri pilnigi neieviesa manā izglītotība nekādu labumu, bet pamatīgi sačakarēja manus skolas gadus - kaļot to bezjēdzību galvā... :)


Bet tikai manas domas... Esmu par progresu un attīstību izglītībā! :)

Ja cilvēkam rodas interese par konkrēto māc. priekšmetu,tad pašam gribēsies mācīties.

Man šādi bija ar konstruēšanu - skolotāja bija sausiņš,priekšmets mani neinteresēja it nemaz,neko nesapratu,viss.
Nomainījās pasniedzēja,sāka visu skaidrot tā interesanti,visiem saprotami - tagad visu izprotu,visu daudz-maz esmu iemācījusies,pat pašai interesē. Nu tā :)

Bet,manuprāt,VISS ir atkarīgs no tā,cik skolotājs ir entuziastisks un tiešām cenšas nevis iemācīt,bet ieinteresēt (lai tad arī tam pašam cilvēkam beidzot gribas sākt mācīties)