Cik cilveeks tomeer ir diivains!

Mantu kults, cik novērots, ir arī cilvēkiem, kuri izskatās labi :) Par pārējo - kā jau minēji - nepacietība ir visa pamatā. Gribās tagad un uzreiz.. Ir pacietīgāki cilvēki, ir mazāk pacietīgi. Ja tas, ko esmu ieplānojusi, nenotiek ātri, zaudēju iekšējo motivāciju un atmetu ar roku. Pati to ļoti pārdzīvoju, jo galvā jau saprotu, ka rezultāti dažādās dzīves jomās nebūt nav jāgaida uzreiz... Bet tās emocijas, un nosacīts izmisums, kad,piemēram, nedēļu ēd tiešām veselīgi, pūlies, bet uz svariem nekas nemainās.. Nu tad man tiešām uz mirkli tā iekšējā motivācija zūd. Domāju, ka daudziem ir līdzīgi.

Jā, cilvēka daba ir dīvaina :)

Man patīk šis:

Nu nezinu, kas ir tās lietas, ko tā smērē uz sejas, ka pēc tam jāglābj? Tas jau drīzāk vecumā, kad jaunība no rokām slīd ārā, sākās.. Viss cits - jāizglītojas, nekas vairāk. Arī tevis minēajā vingrošanā, ēšanā. Cilvēks biezi nezina vienkārši, nesaprot, negrib zināt. Tad atliek tikai pašam apdedzināties līdz sāk domāt. Pieredze, pieredze. Un tā it visā. Pacietība, jā. Tās bieži trūkst it visā, arī man.

jā. lielais vairums patiesi dara un domā tā. iz dzīves - kad es apkārtējiem saku - man ir diēta/atslodze, visi izbrīnā iepleš acis un saka - bet tev taču nav tur, ko mest! es atbildu - tāpēc es jau savlaicīgi parūpējos par to, lai tas nebūtu manāms. joprojām visi bolās un plikšķina acis, nu bet kā tā; šai taču labumā nekas neiet. neiet tāpēc, ka strādāju pie tā un negribu sagaidīt brīdi, kad liekie kilogrami ir acīmredzami (lai gan tad visiem būtu pašsaprotami, kādēļ sēžu uz diētām)
no vienas filmas, tur bij' tāda ainiņa, kur sieviete teica - visiem vajag pie tā (svara) piestrādāt. tās, kas pie tā nepiestrādā, tās, kuras uzdodas par dabiski tievām - tās ir tās, kas strādā visvairāk. visliekāko piepūli prasa radīt ilūziju, ka nav bijis nekādas piepūles. :) filma gan bija angļu valodā, ļoti akurāti iztulkot nevaru, bet doma ir aptuveni tāda.

Hone-es runaaju ar savaam pazinaam par to mantu(dreebju ,kurpju ,somu) kultu.Runaajaam tiesi par to ,cik aatri viss apniik...nav veeleesanaas kaadreiz pat paaris meenesus turet skapii lietas-viss ir apnicis-ir veelme iet un pirkt jau naakoso ...!Tu esi psihologs-pasaki vai tas nav saiastiits ar taadu lietu kaa uztveres nenoturiibu?Kaut kas taads liekas notiek biezi attieciibaas arii-nav taas noturiibas.Viss liekas apniikst loti aatri...!

Ta nu vins ir-cilveks sak uztraukties tikai tad, kad jau ir paradijusas jutamas un acimredzamas sekas, bet nav ieinteresets celonu likvidesana. Biezi vien cilveki doma "Ar mani jau tas nenotiks, un mani tas neaskar". Vispirms daram un tad domajam, nevis domajam un pectam daram. :D Domaju, ka arstiem, kosmetikiem, zobarstiem, farmacijas industrijai butu daudz mazak darba un ienakumu, ja cilveki jau savlaicigi ieverotu profilaksi.

Nu ļoti bieži tāda nenoturība ir saistīta ar pašvērtējumu. Tas parasti strādā pēc modeļa - varbūt nākamā kleita man piestāvēs labāk, varbūt nākamais puisis pret mani izturēsies labāk. Tā ir nepārtraukta vēlme sev kaut ko apliecināt, ''neērtība'' ar sevi. Tad tīri drēbju ziņā (un mantu vispār) tas var būt nomākts garastāvoklis, notikumi, ar kuriem cilvēki netiek galā - jaunas mantas viņiem uz mirkli liek justies kā jaunā ''pasaulē''. Bet tikpat labi tas tiešām var būt kā vienkārši uztveres nenoturība (kaut kas līdzīgs kā uzmanības deficīts un hiperaktivitāte) - kad viss ļoti strauji beidz kļūt saistošs, drēbes apnika, dzīvoklis apnika, puisis apnika, darbs apnika - un tā tie cilvēki rotā pa dzīvi nekad ''nenolaižoties''. Tas viss, protams, var būt ļoti individuāli :) Jaunas lietas var pirkt arī kā motivatoru (pati kādreiz piekopu šo ''greizo'' loģiku) - pirku mazākas drēbes ar domu, ka nu tad saņemšos un notievēšu. Tad nopirku vēl vienu, tad vēl vienu, tad vēl vienu. Bet vienmēr pēc laika attapos, ka nu nav ko turēt skapī, jo motivēt nepalīdz un jēgas nekādas - tad atdevu projām.

Pasaule ir parak daudz kardinajumi-gruti tureties preti un trauce racionali domat. :D Visi tie marketinga triki, reklama, tas vis orientets uz pateretaju vajo psihi. :D

Piekrītu. Man šķiet, ka cilvēkam, kurš ir apmierināts ar sevi, savām domām un attiecībām ar līdzcilvēkiem, NEKO nevajag. :) Nonākt līdz tai apmierinātības stadijai gan tik viegli nav..

Salomee-es te gribeeju mineet vienu piemeeru no sava peedeejaa brauciena uz Riigu.Es satiku loti simpaatisku meiteni ar beerninu uz rokaam un tajaa briidii iedomaajos-cik skaista ir sii meitene ar savu beerninu.Meitene bija loti vienkaarsi apgeerbusies,ne minas no kosmeetikas-vina bija laimiiga sajaa momentaa,turot savu mazo dziiviibinu...Vina bija sasniegusi so iipaso sajuutu laikam!

Piekrītu. Es ilgi esmu grēkojusi ar savu sejas ādu-biju pieradusi pie tā, ka Dieviņš mani ir lutinājis un vizuālās problēmas faktiski nav bijušas, tad nu gaidīju, ka arī sejas problēmas pašas atrisināsies. Tagad tikko atnācu no aptiekas bez naudas, jo sapirkos Roznieces izrakstītos produktus. Priekšā ilga ārstēšana. Zinu, ka vainīga esmu es pati.

par iepirkšanos man ir tādas pašas domas kā varonei no filmas Confessions of a shopaholic.
"When I shop, the world gets better, and the world is better, but then it's not, and I need to do it again."
tajā mirklī es jūtos laimīga :D lai cik tas nožēlojami neizklausītos...un pēc tam atkal viss pa vecam...un gribas pirkt tās lupatas vēl un vēl...

Peekaboo-mans viirs saka tiesi to pasu tad,ka suutu saviem radiem ,draugiem pacinas.Lai cik un ko es nesuutiitu,nevestu-liekas nekad nav gana...taa laimes sajuuta ir iepirksanaas laikam!
Es esmu nonaakusi stadijaa ,ka laimes sajuuta ir pavisam citaa virzienaa!

Emmanuelle

Tu nekad neko neesi darījusi emociju iespaidā?
Manuprāt tas nav dīvaini, ka reizēm cilvēki ēd neveselīgas, bet garšīgas lietas - jo viņiem gribas tās emocijas. Tāpat ar drēbēm.

Es arī tagad ēdu čipsus, jo man gribās to garšas sajūtu. Protams, ja es visu laiku ļautos emocijām ar nekas labs nebūtu. Visu ar mēru, kā mēdz sacīt :)

Salna-es emociju uzpluudaa apreceejos ar amerikaani!:D
Viss ko es eedu ,man liekas garsiigs.
Es esmu nonaakusi taada stadijaa,ka man garsiigs liekas loti vienkaarss eediens.Es veel Latvijaa smeejos,ka mani nesaistiija pilniigi nekas ,ko cilveeki uzskatiija par garsiigu...man garsiigas bija viss no mammas daarza un rupjmaize ar biezpienu!

Emmanuelle

Man ļoti garšo rupjmaize ar biezpienu. Un tāpat man garšo daudz veselīgas lietas.
Bet piemēram pēdējās dienas es esmu apēdusi nereāli daudz šokolādes krēma ar maizi. Man tāds emocionāls periods.
Parasti cilvēks ēd labi un jūtas labi, tad, kad viņš ir apmierināts - stabila dzīve, draugi - kas nu kuram ir nepieciešams, lai viņš justos ērti.

Tā lūk, cilvēks tikai meklē laimi, neko vairāk! :)

Jā un fiška slēpjas emocijās. Vienmēr. Ja jūtas ir kārtībā - arī cilvēks tāds būs un nevajadzēs sevi "postīt" ar sliktu ēdienu utt.
Piemēram, līdzīgi - kāpēc cilvēks smēķē? Es to nezinu..

Tad tīri drēbju ziņā (un mantu vispār) tas var būt nomākts garastāvoklis, notikumi, ar kuriem cilvēki netiek galā - jaunas mantas viņiem uz mirkli liek justies kā jaunā ''pasaulē''

piekrītu!! uz to brīdi dzīve ir laba. man bieži vien pats iepirkšanās, mērīšanas process ir svarīgs, ne tik daudz tas gala pirkums, jo pirkums pēc kāda laika jau vairs nav interesants.

Ziniet, es laikam tomēr oponēšu viedoklim, ka ja esi par 100% apmierināts ar sevi un līdzcilvēkiem, tev neko nevajag.

Sāksim jau ar to, ka utopija šajā saulē ir reti iespējama, bet pat, ja tā, pat ja cilvēks ar visu ir apmierināts, kāpēc viņam pēkšņi NEKAS no materiālās pasaules nav vajadzīgs? Tas ir tā, ka sasniedz Nirvanu, vai ej kartupeļu maisā un dzīvo alā? Kā izpaužas NEKAS? :)Man gan laikam būtu vajadzīgs. Es gan nekad neesmu bijusi no tām, kam vajag 20 kleitas, 5 skropstu tušas&co, bet ticu, ka skaistas lietas man patiku ikvienā emocionālajā dzīves fāzē.

_paris+

eediis neveseliigi un tad ,kad buus jau apals,saaks atkal izmisiigi nomest to lieko un tad atkal viss no saakuma

katram cilvēkam ir produkti,kuri vairāk garšo nekā pārējie. ja viņam garšo zirņi ar speķi un necieš salātus , griķus utt.,tad kāpēc gan viņam katru dienu ēst to,kas negaršo un mocīt ar pūlēm iekšā to visu. protams,ka cilvēks pārdzīvo par vizuālajām maiņām,taču tas ir jautājums ,kas svarīgāks -vizuālais, vai arī apēst kārotās pankūkas ar ievārījumu. tas jau ir gribasspēka jautājums. ne jau visi katru dienu var atteikties no konfektēm, hamburgeriem.

uz sejas visu iespeejamo-lai uz vienu momentu buutu tas efekts,tad kad seja sabojaata,tad izmisiigi meklees kosmetologu,lai visu atkal salabotu

viņa varbūt nesaprot,ka ar lielo kosmētikas kārtu sabojās savu sejas ādu. vēl kāda ir kompleksaina un nevar iziet savā dabiskajā izskatā. nesēdēs viņa mājās un neslēpsies no citiem. uz darbu jāiet, uz lekcijām jāiet.

Taapat skatos ar dreebju kalnu iegaadi...Tiek pirkts viss taadaa emociju uzpluudaa-tad tikpat aatri viss atkal tiek paardots,atdots...Nav pacietiibas pat paneesaat vienu sezonu.
Tad beigaas diskusija-nav naudas!!!

ja sievietei ir pietiekami daudz naudas,lai to atļautos,tad kāpēc gan nenopirkt, neiepriecināt sevi ,neuzpucēties?ja atdod kādai trūcīgākai,tad tas tak forši,ja iepriecina radinieci,kura nevar atļauties skaistu kleitu,jaunas kurpes.
par pārdošanu...kādai tiek vaļā no apnikušajām drēbēm un kāda iegādās par lētākam cenām ..un jūtas laimīga,ka ir izdevies nopirkt ,kaut ko pa lēto,izdevīgi,jo varbūt nevar atļauties šī dizainera drēbes nopirkt jaunas veikalā.
protams,ka ir skumji,ja kāda izvēlas vispirms pirkt drēbes neviss nomaksāt rēķinus, nopirkt sev pārtiku..un pēc tam atjēdzas,ka 80% algas ir iztērējusi apģērbā un neko vairs nevar atļauties. zinu reāli arī tādas sievietes. tā jau ir atkarība.