Labrīt! :)
Jūtos es diezgan čāpīgi. Pārāk daudz sāpīgu atklāsmju vakar vakarā uzradās.
Tas ir tik ļoti sāpīgi, kad draugi novēršās brīdī, kad ir vissāpīgāk, kad tieši visvairāk kādu vajag, lai atbalsta, kaut ar vārdiem, bet nē, izvēlas ignorēt sms un pārstāt atbildēt vispār.
Tā tiešām ir, ka var paļauties tikai un vienīgi uz sevi.
Ja nebūtu jāsazinās ar ģimeni, tad es telefonu noraktu kaut kur tālu, tālu. Negribu nevienu ne redzēt, ne runāt ar kādu, negribu lai kāds mani meklē. Lai gan visiem tāpat par mani ir vienalga.. Ja reiz esmu viena, tad tā pavisam.. Ja godīgi - gribas nošauties, bet tā ir dumjākā no visām domām.
Vēl ir diezgan pasmagas finansiālās problēmas, kuras uzreiz nevar atrisināt.
Kreņķis liels, nezinu no kura gala sākt visu risināt.
Mans mīļais kaķa bērniņš atkal apslimis. Vajag dakteri, zāles, bet tā nauda...ehh, kaut ko jāizdomā..
Sirdi izkratīju. Paldies.