Jautājums tām, kurām vismaz viens no vecākiem jau tai saulē..

Varbūt tomēr kāda zinās ko man ieteikt?

Es neesmu kompetenta, jo abi vecāki dzīvi, tomēr atļauošos teikt, ka palīdz vienīgi laiks. Vismaz atceroties sajūtu pēc bērēm, tikai laiks ir tas, kas liek nomierināties. Samierināties. Ar prātu mēs zinām, ka katrs cilvēks šeit ir tik ilgi, cik tas bija viņam paredzēts, taču, kad runa ir par vecākiem, tas ir pārāk sāpīgi. Izsaku līdzjūtību un turies!

Šeit diemžēl neko nevar ieteikt. :(
Man bija 14. Nu jau 24.
Asaras un sāpes būs vienmēr un tas taču ir normāli, jo šis cilvēks tev ir viens no dārgākajiem pasaulē. Viņš deva tev dzīvību.

Sveika.
Man tētis nomira, kad man bija 19 gadi.
Ļoti ilgi nevarēju saņemties, lai normāli turpinātu dzīvot tālāk, jo viņš man bija pats pats svarīgākais. Bet man tajā laikā ļoti atbilstīja mans draugs - tagad vīrs. Tas man ļoti palīdzēja. Man ļoti svarīgi bija runāt ar kādu par savām sajūtām.
Tūlīt būs pagājuši jau 2 gadi... Katru dienu par viņu atceros, bet tā sāpe vairs nav tik liela..Reizēm paraudu, parunāju ar viņu.
Galvenais ir nenoslēgties sevī...

grūti pateikt, jo man manos 23 gados abi vecāki ir dzīvi.
noteikti tas ir jāpieņem kā fakts. protams, atmiņas būs vienmēr, un būs brīži, kad būs skumīgi. ja tas ir noticis nesen, tad tas ir tikai saprotami, ka tev vēl ir kamols kaklā. ja tas ir noticis jau gadu, vairākus atpakaļ, tad jau bija tā kā laiks samierināties. tas cilvēks tev ir jāpalaiž vaļā, savādāk nav labi nepārtraukti domāt par mirušajiem. tu viņu atsauc atpakaļ un neļauj mierīgi dzīvot viņa dvēselei. labi, es te laikam baigi safantazējos, bet tāds ir mans skatījums uz to. iesaku arī neglabāt mirušo cilvēku lietas. tas nekad nav uz labu.
priecājies par cilvēkiem un kontaktējies, kuri ir dzīvi. viņiem tu esi vairāk vajadzīga, nekā mirušam.

un izsaku līdzjūtību

Es pusaudzes gados zaudēju savu visdārgāko cilvēku-vecmāmiņu. Viņa man bija kā mamma, iedvesma un uzticības persona. Tās bija milzīgas sāpes. Atmiņas paliks vienmēr un tas ir tikai labi, būtu sāpīgi, ja viņas skaistais smaids izdzistu no manām atmiņām. Esi stipra, laiks ļaus Tev justies mierīgāk par šīm sāpēm. Tu esi saņēmusi ļoti grūtu pārbaudījumu, bet Tev ir jāspēj dzīvot tālāk un siltās domās saglabāt visu skaisto:) Esmu sentimentāla un ticu, ka aizgājējam ir grūti pamest šo pasauli, ja kāds tik ļoti sauc atpakaļ. Izsaku līdzjūtību.

Izsaku līdzjūtību...

Šogad bija 5 gadi kopš nomira vecmāmiņa. Viņa mani audzināja kopš bērnības, bija mammas vietā. Tagad man pat nedaudz kauns, bet bija laiks, ka es uz viņu dusmojos par to, ka viņa nomira - jo viņa daudz runāja, ka vēl gribētu auklētu manus bērnus, savus mammazbērnus. Un man likās, ka viņa mani pievīla.
Raudāt gan es daudz neraudāju, jo babucis vienmēr teica, ka negrib, lai raudu, ka viņa nomirs. Viņai tas sāpēšot un dvēselei būšot grūtāk aiziet.
Runāt es par to ne ar vienu negribēju. Man palīdzēja, ka es viņai līdzi zārkā ieliku vēstuli, vēlāk to, ko vēl nebiju pierakstījusi, uzrakstīju un aizgāju uz kapiem sadedzināt. Bieži gāju arī uz kapsētu un runāju ar viņu.
Tagad man prieks, ka es viņu ļoti slikti atceros, kāda viņa bija, kad slimoja. Atceros tikai tādu - vēl spēka pilnu. Un bēres arī īpaši neatceros..

Sveikas..

Savu mammu zaudē,jau 7.gadu vecumā..un tēti savu mūzu neesmu redzējusi..Pirmos trīs gadus gāju pie psihologa,lai tiktu pāri..Jo naktīs nespēju normāli gulēt un skolā arī bija problēmas..
Izsaku līdzjūtību...

Man savā ziņā ir paveicies, jo tēvs nomira, kad man bija 3 gadi. Viņu neatceros, tikai tik cik bildēs varu apskatīties vai no mammas stāstītā secināt par viņu. Ir viegli par to nedomāt, nav pēc kā ilgoties. Mana ģimene bija mamma, ome, brālis. Man bija labi. Protams, kad paaugos šo trūkumu izjutu vairāk. Tagad ļoti bieži saprotu, ka tas ka augu bez tēva, ir ļoti daudz ko man atņēmis. Esmu ļoti jūtīga, emocionāla, gribu lai par mani rūpējas...

blank-man tētis tikai tagad nomira, bet esmu tāda pati-

Esmu ļoti jūtīga, emocionāla, gribu lai par mani rūpējas...

Tas nav saistīts ar to..
Un gan vecmammiņu gan vectētiņu zaudēju, ar kuriem augu kopā vienā dzīvokli, kuri rūpējās un audzināja mani līdz nomira-nekad nebūs tik sāpīgi kad aiziet tēvs vai māte. Jo ar savu saprātu saproti, ka vecvecāki ir jau daudz nodzīvojuši, viņiem tie gadi ir jau daudz.. nesalīdzināt ar vecākiem.
Es būtu priecīga, ja man tās dusmas būtu uz mirušo par to ka aizgāja, bet man ir otrādi. Dusmojos uz sevi, jo zinu, ka varēju vairāk laika ar viņu pavadīt, viņš man teica, pasēdi, parunājies, es vienmēr teicu, ka nav laika, daudz kas jādara. Tagad gribās vnk nosist sevi par to, ka tā izturējos, jo tās lietas ko darīju bija tik mazsvarīgas nekā tas ka būtu pasēdējusi pie tēta viņa vienām no pēdējām nedēļām zinot, ka viņam ir tik grūti. Rakstu tagad un raudu..man tik slikti..

Man pirms 6 gadiem nomira vecmāmiņa..man bija tikko palikuši 14 un līdz 12 gadu vecumam lielu daļu laika dzīvoju pie viņas, tāpēc viņa man bija vistuvākais cilvēks..mums bija tik cieša saite, ka es burtiski jutu kā viņa nomirst - tajā brīdī biju ar vienu draugu ārā un man ļoti stipri iedūra sirdī, pēc tam uzzināju, ka tieši tad viņa nomirusi..un pārdzīvot sākumā bija ļoti grūti, bet jā, labākās zāles ir laiks un līdzcilvēki

atceroties to, ko neizdarīji, uztver to kā mācību nākotnei. domāju, ka tāpēc tu tagad mācēsi atšķirt prioritātes, vairāk veltīsi laiku mīļajiem. varbūt tā tam bija jānotiek, lai tu nākotnē būtu blakus cilvēkam, kuram to vairāk vajadzēs.
neiespringsti tik ļoti uz pagātni, bet dzīvo tagadnē ar skatījumu uz nākotni.

Mans tētis nomira pirms divarpus gadiem, tad man bija 16. Kaut arī pēdējos gadus nebijām tik tuvi, jo viņš ar mammu bija pašķīries, dzīvoja otrā Latvijas pusē, daudz ko slēpa, tai skaitā arī savu nožēlojamo brūti, kuru ienīstu, viņš tomēr bija mans tētis un es viņu mīlēju, vēl tik daudz gribēju paveikt kopā ar viņu, bet nu jau ir par vēlu. :( Atceros, ka pirmo pusgadu vispār tas likās tik sirreāli, ka viņa vairs nav, ka viņš ir miris... Bet tad sāku samierināties. Joprojām iedomājos par viņu gandrīz katru dienu, reizēm arī uznāk raudiens. Pēdējoreiz ļoti noraudājos nesen, kad pa TV rādīja filmu Pēdējā Dziesma, jo nu viņš arī nomira no vēža. Man viņa tik ļoti pietrūkst! Un man šķiet, ka šī sāpe nekad nepāries - tā vilksies līdzi visu mūžu... Kļūs vieglāk, bet ar laiku.

Sharmantaa, es ļoti jūtu tev līdzi. Rūpējies par sevi un neļauj vismaz sākumā, cik nu tas iespējams, pārāk daudz raudāt, pārdzīvot un sev ko pārmest. Lai būtu vieglāk, iesaku aiziet pie psihiatra, varbūt lai kādu stabilizētāju izraksta, lai vieglāk pārciest sāpes.
Man tās ir dzīves lielākās bailes - kāda no vecāku zaudējums. Jo man ir ļooti paveicies ar abiem viņiem un mums ir ļoti mīļas, tuvas attiecības, varbūt pat nedaudz vairāk man būtu jādistancējas. Nezinu kā to var pārciest.

Cik gadi Jums bija, kad nomira kāds no vecākiem?
Tikko bija palikuši 20
Kā tikāt galā ar šīm sāpēm?
Ja godīgi neesmu vēl pārdzīvojusi to visu, sāp sirds, kaut arī jau vairāk kā 3 gadi pagājuši, un kad iedomājos kamols kaklā sprūst.
Cilvēks, kurš TIK ļoti mani mīlēja un deva visu, un bija gatavs uz visu vairs nav. Uzskatu, ka tādas lietas līdz galam nevar izsāpēt(pat nedrīkst), atmiņās un sirdī vienmēr viņš būs dzīvs un kopā ar mani.

Es novēlu izturību un to, lai sāpes ātrāk pagaist. :)

Paldies Dieviņam, mani vecāki ir sveiki un veseli... Man ļoti sāpētu, ja nāktos kādu no viņiem zaudēt.

Pēdējoreiz ļoti noraudājos nesen, kad pa TV rādīja filmu Pēdējā Dziesma, jo nu viņš arī nomira no vēža.

ak, Dievs, kā es raudāju pie tās filmas... esmu zaudējusi ļoti, ļoti tuvus brālēnus, vecmāmiņu. Par viena bralēna nāvi es joprojām nevaru sadzīvot. Es nespēju to pieņemt. Vienkārši nesaprotu par ko viņam tāds sods?! Nenormāli smaga tēma :(

aloe- tas viss tas trakākais, ka saproti-viņš vēl varēja dzīvot un dzīvot, bet ja nomirst no sāpēm, no tā, ka trīs gadus mokās no vēža, tas ir drausmīgi. Un abi cerējām, ka izķepurosies. Sāpīgi ir arī tas, ka viņš tik ļoti gribēja dzīvot, ar visām varītēm centās vilkt līdz pēdējam.. es nezinu, tas ir riebīgi, ka sāc ienīst dievu, to augstāko spēku, kas pieļauj, ka ar labiem cilvēkiem notiek tādas lietas.

sharmantaa Izsaku līdzjūtību.
Pirms vairākiem gadiem man ļoti tuvs cilvēks aizgāja... Arī ar vēzi. Vienīgais, ko varu ieteikt - ja gribi raudāt, tad noteikti dari to. Izraudies vienmēr, kad jūti, ka vajag, neturi to sāpi sevī.
Un novēlu Tev izturību saņemties un turpināt dzīvot - jo vispār ticu tam, ka ar nāvi viss nebeidzas, un dvēsele turpina dzīvot, tāpēc, arī ticu, ka aizgājušie arī ir kaut kur tepat blakus.
Un visu dziedē laiks. Tikai turies!