Sveikas meitenes, šodien izlasīju diskusiju par to kā pateikt džekam, ka grib šķirties,jo attiecības sevi ir izsmēlušas un sabijos.. aprakstītā situācija ir līdzīga,bet es neesmu domājusi par šķiršanos... es esmu romantiķe, man svarīgas izjūtas emocijas, es cenšos ,lai manam vīrietim blakām ir labi, sākot no ēst gatavošanas līdz seksam,kas ir kad gribās un kā gribās... bet problēma ir dažādajā dzīves skatījumā... viņš ir praktiķis, viņš valentīndienā uzdāvinās telefona stereo austiņas, es vakariņas sveču gaismā:)... kopā esam 3 gadus,bet nejūtu attiecībās izaugsmi,visas dienas vienādas... par ģimeni nevar domāt,jo neesam precējušies, neesam precējušies,jo nav sava mājokļa, bet tikai īrēts dzīvoklis, dzīvokļa nav,jo jākrāj nauda,tam visam vēl pieplusojas tas,ka arī izjūtu ziņā nav nekādas centības,lai ko dažādotu,attīstītu... darbs, mājas(vakariņas+tv ) un katru dienu tā...un kam tas viss!? Nogurstu, es esmu tā,kas risina un plāno visu ar kopdzīvi saistīto,jo pirms mūsu kopdzīves viņam bija ļoti mīļa māmiņa,kas izlutinājusi vienīgi dēlu... bail ,ka viņam nemaz nevajag ģimeni,ka labi būt vienam luteklītim,bez savas atbildības zonas...bail,ka tas viss nogalina jūtas pamazām,vai iespējams,ka kādā rītā pamostos ar milzīgu tukšumu iekšā un mani labākie gadi ir noziedoti nekam? Man 27 bet viņam 32! kuram būtu jābūt saprātīgam?