Man vajag jūsu padomu, ieteikumus..

Bet varbūt ir kāda, kura var padalīties ar savu pieredzi, kā notiek pāriešana u citu studiju programmu/fakultāti?

Pec pirma semestra - nevari nekur pāriet.

Lai pārietu no vienas programmas uz otru, jābūt nokārtotiem 40 kp, no kuriem 20 jāsakrīt ar otro LU programmu.

Pec pirmā semestra tev būs tikai 20 KP. Pec pirmā gada - 40, tad tu teoretiski varetu pāriet, bet līdz pirmajai rotācijai - tikai uz MAKSAS grupu. Tev izdevigak ir staties no jauna nākamgad.

Es darītu tā: pirmo semestri nokārtotu visu, lai paliktu budžetā, otrajā semestrī apmekletu tikai tos kursus, kas interese, tos arī nokārtotu. Citus ignoretu, pec eksameniem izņemtu dokumentus. Un nākamajā gadā stātos citur, budžetu tas tev netrauce iegūt.

Gribu palasīt vēl citu meiteņu pieredzi.. Kad jūs sapratāt, ka tas ko studējat nav piemērots jums? Kā bija ar lēmuma pieņemšanu?

Man bija aatri un viegli. Nekad neesmu nozeelojusi, jo to laiku pavadiiju lietderiigaak. Dziive ir paaraak iisa, lai mociitos gadiem tikai taapeec, lai dabuutu papiiriiti, kas varbuut kadreiz noderees. Tagad studeeju lietu, kas patieshaam patiik un nav nekaadas piespieshanaas.

Nu tā kā man arī nav tik gludi ar studiju procesu kā dažām citām, tad atļaušos vēl nokomentēt.

Bija tikai patikšana pret to valodu, bet sākoties lekcijām es sapratu, ka padziļināti mani tas nesaista. Man vajag saskarsmi ar cilvēkiem, nevis tikai visu laiku murcīt grāmatas. Un runa ir par filoloģiju.

Vai tu saproti, ka studējot tev vēlamo pedagoģiju arī būs jāmurca grāmatas visu studēšanas laiku? Vai tas, kas tev tagad ir uznācis, nevarētu būt šoks, nepabeigta adoptēšanās pie jaunās vides? Neviena studiju programma nebūs medus maize, visur būs jāsēž pie grāmatām un visur būs tādas atsevišķas lekcijas, kas tev nepatiks. Vai nebūs tā, ka pārejot uz pedagoģiju, tu sapratīsi, ka patiesībā gribi būt kaut kāds sociālais pedagogs?

Vienkārši iesaku tā 100% saprast, vai tas, ko tu studē, tev tiešām nepatīk. Nevis atsevišķi priekšmeti vai kursabiedri.

Nu es gan neuzskatu, ka filolgija ir kkas slikts un nederigs, ja vien ta nav baltu vai klasiska ( tas man tiesam nepatik). Nav jau ta, ka filologs pec tam nekur nevar stradat.

Nē, runa nav par priekšmetiem un vēl mazāk par pasniedzējiem, viss ir jauki, tikai man nāca apskaidrība, ka es to nevēlos. Un grāmatu murcīšana nebija domāta par studiju procesu, protams, tas būs jādara. Runa ir par to,ko es darītu pēc šīs studiju programmas pabeigšanas.

Es domaaju, ka vislabaakais veids kaa paarbaudiit, ir pieteikties kaut kur bezmaksas praksee un tad paskatiities, vai darbiibas sfeera patiik vai nee. Ja patiik, tad buus papildus stimuls, ja galiigi nepatiik, tad visticamaak, izmesta nauda un laiks.

Zini, man pirmaja kursa likas, ka tas ari nav mans, ka nu galigi. Es dzive to nedarisu un tas na mans. Zini kas bija pie vainas? Vnk bija loti gruti, daudz jamacas-jalasa, jatulko. Es izdomaju visadus attaisnojumus, bet nu labi, ka tomer paliku. Slinkums daudz ko dara.
Ja, jau aizgaji tur studet, tad jau tomer kkada apjausma bija kur ej. Nespeleji laimes speli uz studijam.

Jā, atzīstu, ir grūti, bet ne jau tāpēc, ka es būtu slinka vai negribētu neko darīt. Varbūt esmu demotivēta kaut ko darīt, bet man vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās tērēt savu laiku kaut kam, kas mani nesaista.


Kā jūsu lēmumu uztvēra, piemēram, ģimene vai mīļotais cilvēks? Atbalstīja jūs vai tomēr centās pierunāt turpināt?

Kāda mēŗķa sasniegšanai tu vispār esi izvēlējusies šo te studēt?

Pirmkārt, mērķis bija izglītība. Sākumā domāju, ka izvēlējos to, kas ir pareizi un patika, bet jau pēc pirmās lekciju nedēļas sapratu, ka neredzu sevi ne tajā studiju vidē, ne tajā jomā. Līdz šim uz fakultāti esmu gājusi ar sakostiem zobiem, cerot, ka kaut kas mainīsies, ka varbūt tikai tas ir tāds mirkļa vājums. Bet jo vairāk es gāju un mācījos, jo vairāk sapratu, ka man tas neder.

Pirmkārt, mērķis bija izglītība.

No seerijas - kaut kur aiziet pastudeet, lai mamma un kaiminju tantes neraadiitu ar pirkstu par to, ka nav papiira? Ar taadu attieksmi tieshaam neviena joma nepadosies. Ir jaabuut veelmei apguut konkreeto prieksmetu, sevi pilnveidot, uzzinaat ko jaunu, nevis tikai izgliitiibas peec.

Krista, nē, tāds nebūt nebija iemesls. Man nav jādara tas, respektīvi, studēt, tikai tāpēc, ka visi tā dara. Un ne jau papīra dēļ es to daru. Manuprāt, vārds izglītība arī sevī ietver visu to vēlmi apgūt kaut ko jaunu, pilnveidot sevi, izglītoties.

protams, ka nemoki sevi

Gribu palasīt vēl citu meiteņu pieredzi.. Kad jūs sapratāt, ka tas ko studējat nav piemērots jums? Kā bija ar lēmuma pieņemšanu?

Piekāsu visu un aizlidoju uz Spāniju :D Tas bija superīgi, neko nenožēloju. Protams, studēt aizgāju citur.

Filoloģija ir tāds bullshits, labākajā gadījumā būsi latviešu valodas skolotāja. Sorry par tik daudz komentiem pēc kārtas :D

Sveika, Laura!

Kad sāku lasīt diskusiju, pirmā doma bija - filoloģija! Un, re kā, ir arī! Tad nu es varu padalīties ar savu personīgo pieredzi - es izvēlējos aiziet. Kad pēc vidusskolas domāju, kur stāties, izvēle bija starp filoloģiju un vēsturi. Skolā man ļoti patika literatūra un latviešu valoda, vienmēr ir padevušies domraksti utt. Bet kad nokļuvu tur, sapratu, ka esmu konkrēti ieberzusies. Tā visa muļļāšana man šķita tik bezjēdzīga un nekam nederīga. Turklāt, viss mācību materiāls pārsvarā ir jākaļ no padomju laika grāmatām (lieki piebilst, ka arī paši pasniedzēji ir nedaudz ierūsējuši). Vienīgā piedāvātā Erasmus apmaiņas programma ir uz Lietuvu - Kauņu. Wow! :D Man šķiet, ja tagad vajadzētu atgriezties fakultātē, tā ēka vēl joprojām uzdzītu šermuļus. Studiju sākumā mēs bijām ap 80, pēc pirmā semestra atbira puse, pabeidza ap padsmit cilvēku. Okey, pirmo gadu kaut kā izmocīju, jo arī bija tā sajūta, ja jau iesāku... Bet varu pateikt uzreiz - 1. semestris vispār ir tikai ziediņi. Kad sākas fonētika... Jēzus! :D To, ka iešu prom, sapratu studiju pusē, kad raudādama zvanīju mammai, jo nespēju nolikt eksāmenu ar 3.reizi, tas bija konkrēts murgs. Un tām, kas tagad teiks, ka vajadzēja vairāk mācīties, nevis čīkstēt, varu pateikt uzreiz, ka muļķi nelaidu. Es tik tiešām zubrīju, bet vienkārši nepieleca tik, cik vajadzētu, bonusā vēl pasniedzēja bija konkrēti uzēdusies (nezinu, kāpēc mans feiss nepatika :D). Vienīgais (un tik tiešām - viens vienīgs!) priekšmets, kas man patika bija teātra vēsture pie Silvijas Radzobes. Viņas lekcijas bija vienīgās, uz kurām gāju ar prieku.
Kad izstājos, biju laimīgākais cilvēks! Tāpēc, nemokies, meitene! Nav vērts. Un šaubos, vai beidzot, Tev būs baigā vēlme strādāt par grašiem kādā skolā vai labot gramatikas kļūdas vietējā avīzē! :D
P.S. Draudzene pabeidza. Darba nav jau 3 gadus.

P.S. Draudzene pabeidza. Darba nav jau 3 gadus.

No šitā ir jābaidas. Bet saprast pēc pusotra mēneša ir vai nav tev īstā specialitāte - nevar. Man sākumā arī diezko nepatika, pēdējā gadā iepetikās. Beigās baigā teicamniece biju. Arī līdzīga joma tavai.

A vot labi apmaksāta darba gan man joprojām nav.

Meitene minēja, ka mācās baltu filoloģiju? Tikpat labi tie var būt somugri vai franču filoloģija, vai tml., ja viņa neminēja neko konkrētu.