cruel Es PILNĪBĀ negribēju kādreiz bērnus, jo man vispār pieaugot un ar radiem/draugiem vispār nebija saskara ar maziem bērniem, man nepatika viņu uzvedība, viņu raudāšana, viss principā. Es gribēju attiecības kurās es varu koncentrēties uz savu karjēru un vīrieti, nevis ņemties mājās ar bērnu (daļēji vel aizprojām tā uzskatu), bet tas mainījās kad es sagājos kopā ar savu bijušo, viņš bija tik jauks pret mani, un tik tēvišķš pret radinieku bērniem, ka es ieraudziju to ko ierauga cilvēki kam tā patīk bērni, un jo vairāk uz viņu skatijos kā spēlējas ar mazajiem bērniem jo vairāk man sirds atmaiga, bet tad mēs izšķīrāmies :D Lai nu kā, tagad es būtu gatava gan audzināt bērnus, gan dzīvot bez bērniem, bet viss labākais būtu vel pāris gadus par bērniem neuztraukties un veidot stabilu nākotni, attīstīt savas dotības, savilkt kopdzīvi ar vīrieti, stabils darbs un ienākumi, laba dzīvesvieta, iekrājumi, Pietiekami daudz pavadīts laiks kopā ar savu puisi, gan tā pat gan arī ceļojumos/izbraucienos, apprecēties...Un tad es varētu kārtīgi sākt domāt par bērniem :D Bet nevar jau zināt kāda dzīve būs :D