the_one, mums jau tas ir nedaudz pāri normām te aizgājis. Es vienu brīdi, kad biju apslimusi bezkaunīgi izslēdzu mūsu durvju zvanam skaņu, noziņoju, ka esmu arī apslimusi. Šie ieradušies, nesapratuši, kapēc es durvis neveru vaļā, jo viņi taču zvana. Sākuši klauvēties pie durvīm... Kad es jau biju no gultas izrauta, nopuņķojusies, sarkanām acīm attaisīju durvis, šie ieraudzījuši, ka durvju zvanu esmu izslēgusi, sāka man morāli lasīt... WTF? Tā ir totāla iejaukšanās mūsu privātajā dzīvē. Pašiem dzīvē bērnu nav- atraduši ko mācīt. Tas laikam ir sods man par to, ka no sākta gala centos vienmēr būt iejūtīga pret viņiem, saprotoša, mīļa. Pašas kļūda- esmu pielaidusi tos cilvēkus daudz par tuvu, lai gan vīrs brīdināja, ka labi nebūs.