Sākās ar sarunu ar draudzenēm, kad aizrunājāmies, ka laikam nemaz nezinam, kas īsti ir mīlestība... Nezinu, cik ļoti tas ir viņām, bet man liekas, ka es nekad neesmu pat bijusi iemīlējusies, kur nu vēl mīlējusi... Un jā, man it kā nav daudz gadu, bet ir bijušas attiecības 2 gadu garumā, kasbija tādas pirmās attiecības un tās ir vienigās, kur likās, ka tie taureņi bija, tad 7 mēneši kopā, bet nekā, tikai tāda aizraušanās un tad jau pieradums, pa vidu dažas īsas, nenopietnas, meiģinājumi un tad 8 mēneši... un viss sākās skaisti...
Es esmu no tā tipa, kas ja sagrib, tad darīs visu, lai pacenstos šo vīrieti dabūt sev... tā ir bijis ar visiem maniem vīriešiem. Man modelis, kad vīrietis skraida pakaļ, cenšas ''nomedīt'''mani, neliekas simpātisks. Nezinu, neesmu jau galīgi pret šādiem pielūdzējiem, nesūtu uzreiz tālāk, bet tādi man vienkārši neliekas simpātiksi... sāk jau šķist, ka ar mani kaut kas nav kārtībā... bet pat tā nav problēma...
Tātad, ir tā, ka man kāds iepatīkās, es viņu dabuju, viss ir jauki, skaisti, paiet mēneši 3 un man apnīk, visas vēlēšanās pēc šī viīrieša pazūd un viss. un tas nenotiek pamazām,bet ātri, strauji... cenšos kaut ko labot, runāt par to, kas ir tas, kas attiecībās neapmierina, bet nekas no tā nepalīdz... Pats trakākais ir tas, ka šie vīrieši otrādāk, sākumā piesardzīgi, bet pēc tam jau ir gatavi uz visu un stāsta, kā mīl, kā nespēj aizmirst un tā tālāk... es vēl šobrīd varētu atjaunot attiecības ar jebkuru no bijušajiem, izņemot vienu, jo viņam nesen piedzima mazais, un šķiet, ir laimīgi tomēr atradis sev kādu...
bet nu, problēma ir tajā, ka es nezinu ko es vēlos no vīrieša, ko man vajag... šobrīd protams, mn būs bērns un es nedomāju par kaut kādām attiecībām un nemeklēju... bet vienkārši aizdomājos, varbūt ir kāda sieviete, kam bijis šāds posms un pārvarēts... atradusi, pie kā aizķerties...
zinu, ka nekad nespētu būt attiecībās pēc aprēķina, zinu, ka arī mans raksturs nav nekāda dieva dāvana...nezinu, es gribu mīlēt, ne tikai būt mīlēta... bet liekas, ka es vnk uz to neesmu spējīga īsti.