Rakstura esamība/ neesamība.

ja patiesi ir vēlme, motivāciju atradīsi nemanot, jaunas bikses ar izmēru mazāku, kleita - vārdu sakot jebkas. Neteikšu, ka svarīgi bija kāds no šiem, drīzāk ilgtermiņā izskatīties un justies labi un ne tikai svara dēļ, bet arī ādas, veselības dēļ.

Taa motivaacija vienkaarshi atnaaca. Ar notieveeshanu bija taa, ka zinaaju kaa pareizi jaaeed, kas jaadara, kaa veseliigaak dziivot, bet tas netika pielietots praksee. Skatiijos, lasiiju arii visaadus iedvesmojoshaas bildes, rakstus, bet nekur taalaak par "hmmm, davai es saaku riit" netiku. Tad nesen iepaziita ljoti tieva meitene paraadiija savas bildes pirms gada, kur vinja bija paliels blaakjiitis. Beidzot redzeeju dziivee taustaamu pieraadiijumu (liidz shim neviena mana draudzene nebija baigi notieveejusi, vai uzresneejusi un tad notieveejusi), ka tocha var. Tajaa pashaa balliitee saaku, taa kaadus paaris meeneshus smuki un veseliigi tieveeju. Bet tagad jau kaadu meenesi taa motivaacija ir pazudusi Driizaak nevis motivaacijas nav, bet ir milziigs slinkums. nezinu kaa lai atsaak

Mana motivācija uzrodas katru reizi,kā atveru www.weheartit.com. beidzas lielakoties aizverot šo lapu. Savus 3- 5 kg stumdu turpu šurpu jau ļoti ilgu laiku. Laikam gana negribu.
Zini,kā- citas iesprūst akvaparka trubā untad saprot,ka kas jāmaina.
Es sevi mierinu ar domu-mož,ja man būtu 20 lieki kg, tad es sasparotos, bet kamēr man ir tik cik ir...saņemos, noraujos, saņemos noraujos...pašai jau riebjas

Čāča +
Kamēr tie ir tikai pāris liekie kg, tikmēr nu nav tā motivācija tik liela kaut ko darīt lietas labā. Sanāk saņemties uz kādu laiku, bet tad atkal viss palaižas pašplusmā un uzkāpjot uz svariem vienkārši padomā: "Nu nav jau nemaz tik traki!".
Būtībā, jo lielāks mērķis (vairāk lieko kg), jo vieglāk uz viņu koncentrēties un arī redzamāki rezultāti. Tad arī lielāka motivācija līdz ar to.

Es saņemos, kad uznāk iedvesma. Ir tādi periodi, kad apetīte nav izteikta, daudz visādi skrienamie darbi un par ēdienu neatliek tik daudz domāt, tad vienkārši diezgan veiksmīgi visu lieko nometu, papriecājos par rezultātu un dzīvoju tālāk.

Vot man ir tā,ka es varu ēst labi, svars krītas, līdz vienā dienā noraujos. Apēdu čipšus vai ko un aidā..vairs nevaru saņemties. Pagājušajā nedēļā svars skaisti kritās, pašai prieks un mute smaida, bet nu jau kopš 6 dienas vakara baļļuka nevaru ''piecelties'' un atkal gaidu mistisko motivaciju no gaisa

Man katrs wīkends ir "noraušanās", jo vīrs visu dienu ir mājās un tik gar ledusskapi grabinās un čāpstina kaut kur stūrī. Un šim noteikti vajag, lai mājās ir gan saldējums, gan šokolāde, cepumiņi, konfektītes, kola u.t.t. Man katras brīvdienas ir īsts pārbaudījums! Un parasti vakara pusē es padodos... Un no pirmdienas sākas "jauna dzīve"!

Vispār lasīju,ka pirmdienas ir sliktas dienas,ja grib kaut ko iesākt.

Labāk sākt kaut "sliktā dienā", nekā nesākt vispār... Lai nu kā, nebūtu vīrietis blakus, būtu skaista figūra vienmēr!

virsraksts jau visu pasaka, vai nu ir raksturs vai nav. un svarīgi jau tas vai Tev to vajag. varbūt tev nevajag nomest svaru, tāpēc arī nesanāk..

Man tāpat kā čāčai tie 3 kg nav laikam pietiekama motivācija. Gribētos jau, jo jūtu, ka vidukļa daļā ir kaut kas lieks. Bet saņemties nevaru..

Neon, Tev taisnība. Man tas pats. Kad biju viena, tad vieglāk bija nenašķēties. Tagad vīrs visu laiku ved neceļos: apēd saldējumu, apēd bulciņu (nes no veikala tās, kuras man garšo, tad grūti atteikt).

Es šoreiz nevarētu vainot savu draugu. Viņš sarūc uz mani katru reizi,kad skatos vien uz čipšiem, joparasti čīkstu, bet tāpat riju tad nu nes vainoju stulbu pieradumu.

Kā Jūs saņematies? Kurā brīdī notiek tas lūzuma vai apgaismības punkts, kad pašas saprotat, ka Jums tas ir jāizdara?

Man vispār nav raksturīga nespēja saņemties. Ir vai nu gribu vai negribu.
Ja gribu, tad daru! Nav jautājumu.

Pati nemaz nesaprotu, kad un kāpēc tā motivācija uzrodas, bet pazūd parasti tad, kad ir pirmie labie rezultāti un atlicis vēl tik pat vai mazāk. Arī noraujos, apēdot kaut ko sliktu, un tad gribas vēl, vēl, vēl...

Man viss ir atkarīgs no tā, cik man šī lieta ir svarīga. Ja ir svarīga, tad saņemties nav grūti, bet ja nav īpaši svarīga, tad arī attieksme ir pavirša un nav motivācijas.
Piem. kad studēju, tad man bija svarīgi pabeigt studijas veiksmīgi, tāpēc arī bija motivācija iet uz lekcijām, rakstīt darbus utt.

Lūk arī lieliska lapa ar motivējošām bildēm un kādam labam padomam.

http://muurrrr-thinspo.tumblr.com/

meow
Ieliktais links tiešām motivējošs.

Man viss notika dabiski, sāku aktīvāku dzīvesveidu, jo tas patika, nebija doma kā nomest svaru par visām varēm, tas pats nokrita, es gan šaubos, ka kg mainījās īpaši, bet apkārtmēri gan, īpaši izteikti aizmugurē kājām man bija tauciņi kurus varēju saspiest , tagad man tur ir muskulis un neko tur nevar saspiest, tas ir jauki. Daru to kas patīk!
Manu raksturu parāda citas lietas, ne apņemšanās notievēt.

Mana tievēšanas apņemšanās sākās, kad uz svariem ieraudzīju bez 2kg 90kg

Vēl laizvien liekas, ka mans organisms, ik palaikam (īpaši tagad) pārbauda cik liels gribasspēks man ir, lai tiktu līdz savam velamajam svaram. Cīnos ar viņu kā mācēdama

Bet principā motivācijas man nekad nav trūcis, ja apņemos ko izdarīt, izdaru.
Atceros kā skolas laikos, rasēju vienu rasējumu, nesanāca, rasēuo otru, nesanāca... saburzīju rasējumu, aizsviedu pa gaisu un teicu nafig, nerasēšu to stūlbumu, lai man liek 2. 5min sasēdēju, izdusmojos, savācu rasējumu un turpinaju rasēt kamēr sanāca, jo vnk apziņa neļāva neizpildīt uzdoto.

surli, Kurša tavā apziņā neļāva nepabeigt Lai ir grūti, vajag spēt stipram būt un pārrasēt