Sveikas! Esmu neizpratnē. Man ģimenei tuva meitenīte (4 gadi) sāk rādīt tādu raksturu, ka nu tikai. Viņa spītējas, iespējams cenšas no sevis ko pierādīt, tikai nezinu ko. Viņa var mierīgi nerunāt ar saviem tuviniekiem, ar svešiem, tomēr, vecākiem pazīstamiem, cilvēkiem, viņa nesveicinās,tādā veidā izskatās, ka ir ļoti nepieklājīga. Itkā esmu ļoti tuva viņai, bieži kad pieskatu, pavadu dienas kopā ar viņu, bet, kad vecāki netiek viņai pakaļ uz dārziņu un ir jābrauc man, viņa saka,ka ar mani nekur neies, spītējas, bez maz vai ar varu viņa jānes prom. Negrib kāpt ar mani vienā mašīnā. Pat ar savu brāli bieži vien nerunā un negrib palikt, lai arī pret viņu ļoti labi izturamies, bieži ko pērkam, utt. Tā ir tā kā bērnu krīze, vai kas tas ir? Man tas ir jāpieņem un jāgaida, kad pāries? Vecāki uzskata, ka viss kārtībā, lai arī viņa ir no ļoti labas ģimenes, man izskatās, ka viņa ir vienkārši izlaista. Saprotu, ka maza, bet tāpat ļoti sāpīgi, jo man viņa ir kā mazā māsiņa. Pašai bērnu nav, tādēļ nesaprotu, vai tas ir normāli, vai viņa vienkārši ir izlutināta?
738
