Jūsu mammas.

Noteikti savadak. Es loti milu savu mammu. Vina mus par daudz lutinaja un izlaida. Maniem berniem noteikti butu lielaks respekts.

Mana mamma ir izcila. Noteikti gribētu savus bērnus izaudzināt tādus,kādi esam audzināti mēs. Vienīgais,kas man jau nāk automātiski "nost" - PSRS domāšana. Viņai par daudz.

Mana mamma ir man vislabākā mamma uz pasaules. Tā kā pašai bērnu nebūs, dodu savai mammai dubultā atpakaļ par to, kāda viņa ir.

Mīlu savu mammu un gribētu būt kā viņa - mamma, kurā perfektās devās ir gan stingrums un prasīgums, gan uzticēšanās savam bērnam un lutināšana. Neviena no šīm lietām nebija pārspīlēta. Viss bija normālās devās. Ja man kādreiz būs bērns, es viņu tā vēlos audzināt.

Es ceru, ka būšu labāka māte savam bērnam - neizgāzīšu uz viņu savas problēmas, neuzspiedīšu savus nepiepildītos sapņus, nepārmetīšu lietas, kurās viņš neko nebūtu varējis mainīt.
Man nav slikta mamma, viņa rūpējās par mani, bet es jau no bērnības jutos tāds kā bezmaksas psihologs un mazs pieaugušais. Viņa nekad nav atzinusi savas kļūdas, bet vienmēr ir pārmetusi manējās.
Bija brīdis, kad attiecības bija labas, bet tas bija īss - tagad šķiet, ka mūsu starpā ir siena. Viņa gan to neatzīst un varbūt pat nesaprot, zvana, gaida mājās un cenšas čubināties apkārt, bet man vairāk par visu gribētos, lai liek mani mierā...
Patiesībā es ceru, ka man nebūs meita - divu dažādu paaudžu sievietēm ir grūti saprasties, lai cik labi būtu nodomi.

Kad es biju maza, mamma bieži mani iekaustīja. Ne jau tāpēc, ka nebija ko darīt, bet ja pastrādāju kādu podu - viņa nekad nerunāja, nepaskaidroja, bet uzreiz sita pa seju. Tas man tā iespiedies atmiņā un tā es centīšos nedarīt. Visādi citādi mana mamma ir forša un gādīgā, bet tā roku palaišana jaunības gados bija liela. Kad auga mans brālis (mums ir 12 gadu starpība), viņš visādi tika lutināts un pērienu vai pa seju ir dabūjis varbūt 1x.

Atceros, ka 16 gadu vecumā nokavēju mājās pārrašanās laiku un mamma ar mani nerunāja pusgadu. Varat iedomāties, es pusgadu dzīvoju ar mammu vienā dzīvoklī, bet viņa pat uz mani neskatījās, tas ļoti sāpēja.

Tagad, kad dzīvoju citur, attiecības ir ļoti uzlabojušās un varam izrunāties par visu, bet agrāk viņa šad un tad man darīja pāri. :(

Pusgadu nerunāt - kā tas vispār iespējams?

Mana mamma ir mīloša un ļoti gādīga, bet viņai ir smags un šerps raksturs, to zin visi. Gan viņas draudzenes, gan ģimene.

Tā tas bija gan, kad mēģināju uzsākt sarunu viņa pagriezās un aizgāja... Ja es vēl būtu kaut ko neticamu izdarījusi, nokavēju, atnācu pusotru stundu vēlāk...

Atceros, ka 16 gadu vecumā nokavēju mājās pārrašanās laiku un mamma ar mani nerunāja pusgadu.

Tikai dēl tā, ka laikus nepāradies mājās?

Vispār apbrīnojami, ka var pusgadu līdzās pastāvēt un nepārmīt ne vārda...

Atceros, ka 16 gadu vecumā nokavēju mājās pārrašanās laiku un mamma ar mani nerunāja pusgadu.

Mammai nu gan bija pacietība - pusgadu nerunāt :o Tāds emocionālais terors ir šausmīgs.

Šajā sakarā atcerējos tādu pirmo, pamatīgo reizi, kad es sajutu, ka mana māte nav man tuvākais, mīļākais cilvēks pasaulē.
Man bija 12 gadi, mācījos mūzikas skolā. Vēlos vakaros vecāki parasti gāja pretī bērniem, arī mana mamma - es tālu dzīvoju, tāpēc tas bija gandrīz vai nepieciešams.
Mums ar draudzeni nodarbības beidzās agrāk, tāpēc izlēmām iet uz mājām divatā, jo dzīvojām kaimiņos - mamma būtu jāgaida kādu pusstundu. Gājām, pa ceļam iegriezāmies veikalā uz 5 minūtēm, mājās māti nesastapu. Viņa ienāca dažas minūtes pēc manis, uzreiz iegrūda mani dīvānā, sāka dunkāt, sist pa seju un saukt visādos vārdos - kuce, maita utt. Izrādās, viņa aizgājusi pretī agrāk, mani nesatikusi un sajutusies kā muļķe, jo nezina, kur atrodas viņas bērns. Viss tas "burvīgais" kāviens man tika par to, ka es esot viņu apkaunojusi skolotāju priekšā, likusi izskatīties kā sliktai mātei. Toreiz man tik ļoti sāpēja (un ne jau fiziski), ka atceros vēl šodien.
Tā ir gadījies arī vēlāk - sitieni, lamas..mīļākais vārdiņš mammai bija "kuce". Tas laikam izskaidro, kāpēc tagad viņas ceptie pīrāgi un saldā balss mani neaizkustina.

Sasodīts, pat apraudājos :D Laikam jau mums gāja štruntīgāk, nekā reizēm šķiet :D

Mana mamma ir mans tuvākais cilvēks, mīlu viņu un apbrīnoju, jo viņa ir gudra un stipra sieviete. Pēc rakstura esmu savādāka un mēdzām šad tad pakašķēties, bet kopš vairs nedzīvojam kopā, vispār vairāk nestrīdamies.
Nezinu, kāda būšu mamma saviem bērniem, neesmu tik saimnieciska, kā mana mamma. Tāpēc audzināšana būs savādāka. Vēl - būšu stingrāka, jo mana mamma man ļoti uzticējās, īpaši pusaudžu gados nebija stingras kontroles, labi, ka man pašai bija saprāts un nekādas lielas nepatikšanas netaisīju. Bet atceroties, kādas bija iespējas, tomēr saviem bērniem nedošu tik lielu brīvību :D

Lai cik ļoti negribētu līdzināties savai mammai, pašlaik man tā sanāk. Man ir bail, ka arī bērnus audzinot būšu līdzīga. Viņa ir laba, es nekad negribētu viņu sāpināt ar šiem vārdiem, bet tāda ir tā patiesība..

Man ir lieliska mamma. 100% neatdarināšu mammu, jo man ir pilnīgi pretējs raksturs un intereses, bet ceru, ka man būs pret bērniem tik pat liela beznosacījuma mīlestība kā manai mammai pret mums trim...

Tas bija diezgan nepatīkams posms, jo mamma man vienmēr bijusi ļoti svarīga, lai kā viņa mani nesāpinātu. :( Toreiz tā pusgada laikā man iekrita dzimšanas diena, viņa mani neapsveica. Pēc mēneša dzimšanas diena bija viņai. Es aizgāju uz skolu un uzrakstīju apsveikumu sms formātā, arī neko neatbildēja.


Es tiešām nezinu, kas toreiz viņai bija uznācis, jo iepriekš jau bija bijis, ka viņa saniknojas un nerunā nedēļu, bet 6 mēneši bija ilgs laiks.

delusion- Ne Tev vienai mamma nav bijusi Dieva dāvana... Mana mamma mani ir pazemojusi cilvēku priekšā, burtiski pameta mani zem tankiem, lai pati izskatītos, kā laba māte un cik viņai neklausīgs bērns...

Viņa mums bieži teica, ka esam viņai Dieva sods, tiaki viņa nesaprot, par kādiem grēkiem.
Esmu augusi ar pasīvi agresīvu māti, kura nevarēja ciest pati savus bērnus,
līdz 17 gadiem, es biju droša, ka neesmu nevienam vajadzīga un mana eksistence ir pārpratums. Tada nevienam nevajadzīga un nesvarīga...

Tagad ir pagājuši daudzi gadi un esmu sapratusi, ka nejau vaina bija manī, bet vecākos- Man vajadzēja tiešām ilgu laiku, lai to aptvertu.

Ar mammu esam izlīgušas un lai pieklusinātu savu sirdsapziņu, viņa saviem bērniem atdāvināja māju, katrai savu dzīvokli- Bet vai tas to var atsvērt kā mums nebija bērnībā... :-/

colombiana, man žēl, ka Tev nācies, ko tādu pārciest..
Tavs stāsts man atgādināja vienu meitene, kas ieradās krīzes centrā pēc palīdzības. Mamma ar meitu nerunāja ik reiz, kad viņa izdarīja kaut ko ne pa prātam viņai, vairākas dienas, nedēļas. Meitenei tas atstājis tik smagas psiholoģiskas sekas, ka traucē ikdienā, darbam, dzīvei.. Es vispār šādu nerunāšanu, tāpat kā psihologi, uzskatu par morālu vardarbību. Un man tas neiet kopā ar mīlošu vecāku. Mīlošs vecāks meklēs izeju, ja viņa raksturs traucēs attiecībās (galu galā ikvienam ir kāds netikums raksturā, bet viss atkarīgs, ko ar to dara).

Smurfete!

Viņa mums bieži teica, ka esam viņai Dieva sods, tiaki viņa nesaprot, par kādiem grēkiem.

Jāā, mana arī mēdza to izkliegt katru reizi, kad es kaut ko savārīju. Un nevar teikt, ka es būtu no neklausīgajiem bērniem - ne pīpēju, ne apkārt tusējos. Vienkārši neatbildu viņas priekšstatiem par to ideālo bērnu, kādu viņa būtu pelnījusi.
Pāris gadus iecienīts līdzeklis bija draudēt ar pašnāvību - katra strīda laikā bija histērijas, draudi pakārties, tāds riktīgs terors.
Zinu, ka viņa mani mīl. Tādā dīvainā veidā, bet mīl. Tikai man tas ir kaut kā vienaldzīgi, diemžēl.

Patiesībā jau šausmīgi, ka tik bieži vecāki nodara bērniem ciešanas :( Vecākiem būtu jābūt tiem, kuri pieņem bērnu tādu, kāds viņš ir un pie kuriem bērns var meklēt aizstāvību..

Es centīšos savus bērnus audzināt kā audzināja mani :) Man ar mammu ir cieša saikne, viņa ir arī kā labākā draudzene :)

Pusaudžu gados nespēju viņu novērtēt tā,kā šobrīd...Bet šobrīd varu teikt viņa ir cilvēks man VISS...Labākā draudzene,mīļākais cilvēks u.t.t. Mēs ar mammu dažreiz smejamies,kad mūsu attiecības nav veselīgas:D Kad starp mums nav pārgriezta nabassaite,mums ir ļoti tuvas attiecības,pat nevaru izteikt cik! Viņa ir mans ETALONS,bet zinot savu raksturu(kas atsities no tēta:d) es nespēšu būt tik laba mamma,kā viņa ir mums ar brāli!
Jā,man ir pati LIELISKĀKĀ mamma un būs pati superīgākā omīte..Es viņu dikti,dikti mīlu!

Vispār dikti mīļa diskusija,tagad dikti sagribējās satikt mammu :)

Gribētu būt tāda mamma saviem bērniem,bet tikai tajā sfērā,kas attiecas uz mammas būšanu.Kā sieviete,es viņu nesaprotu un daudz ko darītu savādāk. Un ceru,ka man nebūs tādi bērni kā es savai mammai.