Šodien lasīju vienas lietotajas komentāru pie temas un aizdomajos...
Draugs man tads,nu ka lai pasaka...Cilvēks ar divam sejām...Vienu brīd viņš ir ļoti labs,dāsns,saprotoš ,mīļš,bet no otras puses riebīgs,kašķigs un briesmīgi nejūtigs pret citiem..
Labi,es saprotu,ka neiemācisi cienīt citus,tāds viņš ir un punkts/to nu esmu sapratusi.
Bet kā lai iemāca savu nepatiku savaldīt pe sevis?Jo izskatās,ka to nu es nemaku iemācīt..
Manas draudzenes pie manis nak tikai tad,kad viņš ir darba un nezina to,jo viņu satikt neviena nevēlass/viņa riebīgas mutes dēļ..
Mani radinieki arī brauc vēlams taja laikā,kad viņš nav mājas,jo brīžiem viņs ir jauks cilvēks,bet uznāk ka sēd gultā kā lauva un liek saprast,ka kauktas nepatīk.
Daudzi jautā,kapēc esmu ar viņu,jo lielākoties ir redzējuši to slikto pusi,bet majas viņš ir ļoti mīļš un savadaks..
Arī kā tēvs viņš ir labākais kādu var vēlēties..Tikai nesaprotu,kapēc viņš pret citiem tāds..