Ekstraverts vs introverts

Jā, diemžēl tā ir. :(

temperamentu jau nevar mainīt. ko tad iesākt?!

Tur jau taa lieta, ka nevar mainiit. Zjeel noskatiities, kaa cilveekiem, kuriem neveicaas karjeras veidoshanaa, bet kuri ir tieshaam gudri un centiigi, tiek piesieta klaat birka "slinkjis un neveiksminieks" tikai deelj taa, ka nav sabiedriibas dveeseles.

Man liekas, ka tā nav tikai pēdējo laiku problēma, tā ir bijis vienmēr. Visiem lielākoties labāk patīk ekstravertie cilvēki, no šāda skatu punkta viņiem ir vieglāka dzīve. Jau sākot ar skolu, kur visādi grupas darbi, publiskās runas un prezentācijas, kur jāmāk sevi parādīt un strādāt ar citiem, beidzot ar darbu, kā jau diskusijas pieteikumā minēts. Introvertajiem ir maz iespēju - vai nu jācenšas kāpt sev pāri un pielāgoties ekstraverto dabai, pietēlojot vai pielāgoties dzīvei ar savu īsto dabu - skolā atrast tādus pašus introvertos, darbu atrast tādu, kur komunicēšanas spējas būs mazsvarīgas utt. Jebkurā gadījumā, manuprāt, tas ir daudz smagāk kā būt ekstravertam.

Esmu introverta.

Es domāju, ka introvertie cilvēki vairāk izjūt diskomfortu tāpēc, ka pašiem ir grūtāk ar kaut kādiem darbiem, kas prasa biežu un aktīvu kontaktēšanos ar citiem cilvēkiem, nevis spiedienu no sabiedrības puses.

Es ceru, ka man kādreiz izdosies beidzot sevi pieņemt. Līdz šim jau padsmit gadus es sevi ienīstu, ka neesmu tāda, kā mani gribētu redzēt sabiedrība un arī ģimene.

Salna - vēlētos oponēt. Pirms gadiem 6-7 biju kautrīga un nepārliecināta par sevi. Mani joki bija sausi un neizdevušies. Gribēju mainīties, jo zināju, ka manī dus ekstraverta personība.
Tagad manu muti nevar aizbāzt un esmu 100% par sevi pārliecināta sieviete + par maniem jociņiem kolēģi ir gar zemi. Un tās nav tikai manas iedomas. Esmu sevī attīstījusi līderisma īpašības un apzinos, ka jebkuru ballīti varu atdzīvināt.
Kā? Atslēga = vēlme augt, motivācija ap sevi pulcēt interesantus cilvēkus (nevis pulcēties ap tiem), radīt cilvēkos tieksmi satikt mani.

Atceros, kā skolā besīja visi tie grupu darbi - galvenokārt tāpēc, ka liela daļa vārījās savā starpā ne par tēmu. Vienkārši pasūtīju visus bekot un taisīju darbus viena pati, tā bija vieglāk.

Šaubos, ka te ir jāpieliek birka "flegmatiķis", "melanholiķis", jo tas ir ļoti šaurs dalījums - ir vēl daudzas, dažādas iezīmes. Bieži vien viss slēpjas faktā, ka tie ekstravertie runāšanu mīl vairāk par darīšanu - tāpēc rodas domstarpības. Neesmu sevišķi noslēgta, neesmu kautrīga, bet runāšanu runāšanas pēc neciešu.

Yesderday,

Gribēju mainīties, jo zināju, ka manī dus ekstraverta personība.

ja tu oponēji Salnai, kas teica, ka temperamenta tipu nevar mainīt, tad - tu jau to nemainīji. Tevī, kā pati teici, dusēja ekstraverta personība, tikai kaut kādu iemeslu pēc tā bija apslēpta. Ar to es gribu pateikt, ka introvertajiem šis te:

Kā? Atslēga = vēlme augt,

nenozīmē šo te:

motivācija ap sevi pulcēt interesantus cilvēkus (nevis pulcēties ap tiem), radīt cilvēkos tieksmi satikt mani.

,
bet tas nenozīmē, ka viņi "neaug". "Aug", tikai citādi.

Es pati esmu pa vidu abiem. Man sagaadaa gruutiibas pielabinaaties cilveekiem, lai gan man biezji ir teikushi, ja es buutu jaukaaka un komunikablaaka, man dziive buutu vieglaaka. Esmu ljoti tiesha un man nepatiik buut sabiedriibas centraa, bet gan staaveet nedaudz nomaljus un klusaam ietekmeet notikumus bez afisheeshanas. Iet un socializeeties ar cilveekiem, kuri man neinteresee, nav mans. Tai zinjaa vairaak ieguust tie, kas vairaak pljaapaa ar visiem, nevis ar atseviskjiem indiviidiem.

Man šķiet, ka tā ir bijis vairāk vai mazāk vienmēr.
Un pilnīgi piekrītu, ka intraverts cilvēks var justies diskomfortā, ja viņam ir regulāri jākomunicē, jo profesijas, kurās jāsēž visu laiku 4 sienās nav ļooti daudz, tomēr vienmēr par sviņu liecinās tas, kā viņš iznes savu darbu un sevi un, kurš gan cits to darīs, ja ne viņs pats.
Bet nekas cits jau neatliek, kā iet un darīt.
70 % cilvēku, piemēram, domā, ka esmu ekstraverta un komunikācija ar cilvēkiem man sagādā 0 problēmas, viņi nekad netic, ka esmu kautrīga! Bet tikai es pati zinu, kāds darbs tajā ir ieguldīts un, ko no manis tas prasa dienās, kad es negribu un liekas pat nespēju runāt ne ar vienu.
Tā, ka es teiktu, ka ir jākomunicē, ir jāveido konatkti, jo tas nāk par labu arī pašam! Citādi var samīt šajā lielajā pasaulē..

Soydelaire - precīzāk, būtu teikt, ka DOMĀJU, ka manī varētu būt iekšā ekstraverta personība. To es apstiprināju, ka es vairs nebaidos no tā, no kā agrāk baidījos, kad visu savu introvertumu biju atstājusi vecajā dzīvē. Nācās vienkārši saprast, ka ar introvertumu īsti nevar kalnus bīdīt un ne vienmēr būs blakus kāds, kas iebīdīs un pabakstīs.
Un es nesaku, ka introvertie neaug un ir neinteresanti un tukši.Vienkārši manis nosauktās vēlmes "kādai būt", palīdz šim mērķim - kļūt par ekstravertu, piekļūt daudz tuvāk.

...bet domāju, ka pēc 20 jau ir grūti un pat neiespējami aizbēgt no savas klusās būtības. Man sanāca pārdzimt 16-17 gadu vecumā un tagad jūtos šāda daudz labāk.
Man tomēr šķiet, ka tas, ka pašai nākas lauzt savu ceļu pilnīgi vienai lielā pilsētā, brutāli LIEK izlīst no tās čaulas ārā.

Es no ekstravertas esmu palikusi par introvertu. Man gan profesija piespiež komunicēt un runāt, risināt problēmas, bet nu labprātāk izvēlētos darbu, kur mazāk jārunā, bet vairāk jādara.
Nav tā, ka nepatīk komunicēt, bet baigi izjūtu spiedienu, ja zinu, ka runāju tikai runāšanas pēc. Agrāk biju pirmā runātāja, tagad labprātāk klausos, ko citi saka, kad tik daudz nerunā pats, var vairāk uzzināt par apkārtējiem, vienkārši viņus novērojot.
Man arī nešķiet, ka esmu zaudētāja dēļ tā. Pa lielam katram ir savs ceļš ejams.

Esmu introverta, bet neredzu problēmu tādā ziņā, ka ir pietiekami daudz profesiju, kur to komunikāciju nemaz nevajag, bet tieši darba rezultātus. Es eju zinātniskās pētniecības ceļu un nemaz nelienu nekādā žurnālistikā vai biznesā, jo zinu, ka tā es pati sev nobeigtu nervus. Introvertiem cilvēkiem ir vairāk laika pašattīstībai gan garīgā, gan profesionālā jomā.

Kādreiz tas man bija izteiktāk. Tad vnk. dzīve iemācīja, ka ir jāiet, jāver vaļā mute, jārunā un jācīnās nevis jāiebāž galva stūrī, jāļauj sev kāpt uz galvas un jātēlo, ka viss ir ok. Man draugs ir ļoti ekstraverts, tagad pat situācijās, kad viņš tā teikt sakautrējas, es esmu gatava pilnā balsī iet un bļaut par visu, kas man nepatīk. :D neticu, ka cilvēks nevar no savas čaulas izrauties un mūžam paliks tikai tāda klusā pelīte. Varbūt vajag sevi vairāk izaicināt, komunicēt ar svešiem cilvēkiem, paceļot, lai saprastu, ka par atvērtību un runāšanu pa galvu neviens negāž. Protams, arī ekstravertiem cilvēkiem ir savi mīnusi, cik manīts, jākontrolē runas plūdi un attieksme, bet tas viss ir iespējams.

Es izteikšu savu viedokli šoreiz arī..
Tas, manuprāt, ir nevis iedzimtības/nemainīgu personības iezīmju raksturojums, bet gan 2 citi fajtori:
1. Gluži vienkārši neattīstītas sociālās/komunikāciju prasmes. Jo tas tāpat kā viss cits ir jāpraktizē. Tas sākas ar sākumskolas draugiem, tikšanās ar dažādiem cilvēkiem, sava viedokļa izteikšana. Kā arī psiholoģijas aogūšana praksē - vērojot cilvēku reakcijas uz dažādām tavām darbībām/vārdiem. Eksperimentēšana. Tad, kad sabiedrība tev kļūs par ikdienas sastāvdaļu, tu pieradīsi (cilvēks ir radīts, lai pielāgotos) un jutīsies ērti. Prasmes, nevis personība.

2. Otrais faktors noteikti ir pašpārliecinātība. Lai nekaunētos par savu viedokli, nebaidītos no kritikas (ar to ir jāsamierinās, esot sabiedrībā. Visiem nekad nepatiksi). Kā arī nebaidītos "izdarīt kaut ko ne tā", "pateikt stulbu joku" utt.

Ieteikums: mācies ar saviem tuvajiem, vēro savu uzvedību ar viņiem. Lēnām iekļaujos sabiedrībā, pie iespējas vairāk sarunājies ar svešiniekiem - centies nomest to briesmīgo barjeru. Kaut vai ar pārdrvēju veikalā. Atceries, ka pretī tev stāv tāds pats cilvēks kā tu. Nav jābaidās.prakse!
Kā saka - tikai caur citiem mēs vislabāk iepazīstam sevi :)

Temperaments ir iedzimts, tas jau sen ir pierādīts :) Cilvēka personība veidojas no temperamenta + audzināšanas. Tas, cik ļoti mēs varam ''lauzt'' savu ''būtību'' un mainīties atkarīgs no trijiem faktoriem - a)audzināšanas, b)motivācijas un c)situācijas. Protams, ka intraverts cilvēks varēs sarunāties ar citiem, ja būs attiecīga motivācija, situācija, kas piespiež, un bijusi audzināšana, kas paplašinājusi izpratni par to, ka var un drīkst uzvesties arī citādāk. Tomēr lielos vilcienos šie cilvēki vienmēr paliek intraverti un komfortabli jūtas neuzspiežot sev ekstraverto īpašības. Šeit ir tikai jāsaprot - cilvēks ir kautrīgs, vai patiešām intraverts. Kautrīgs cilvēks, bez šaubām, var atvērties, kļūst drošāks un beigās izrādās, ka viņš vienmēr bijis ekstraverts, jutīsies labi tieši šādā ''lomā'', savukārt intraverts izrādīs ekstraverta pazīmēs, ja būs 3 (vai vismaz 2) manis pieminētie faktori.Bet kopumā - katram tipam ir savi plusi un savi mīnusi, bet, diemžēl, intravertie tiek nostādīti zemāk.

Man skiet, dazas isti neizprot, ko nozime - introverts cilveks. Tam nav isti konkreta sakara ar sabiedriskumu. Ka ari mits par to, ka introvertiem cilvekiem vispar nepatik socializeties tik tiesham ir mits. Tas, kas atskir introvertos no ekstrovertiem ir tas, ka tie gust energiju un KA tie socializejas, bet nevis tas vai vsp socializejas. Esmu daudz interesejusies, jo ilgu laiku pashai bija gruti pienjemt to, ka nespeju iejusties lielos baros un iet un uzsakt sarunu ar da jebkuru cilveku. Beidzot esmu to pilniba pienjemusi un zinu, ka ja, musdienu sabiedriba shadas tadas priekshrocibas ir ekstrovertiem cilvekiem, bet ari introvertie var atrast savu vietinju, ja vien sak sevi pienjemt.

Ieteiktu noskatities http://www.youtube.com/watch?v=c0KYU2j0TM4
Ka ari palasit http://www.huffingtonpost.com/2013/08/20/introverts-signs-am-i-introverted_n_3721431.html

Man tomēr šķiet, ka tas, ka pašai nākas lauzt savu ceļu pilnīgi vienai lielā pilsētā, brutāli LIEK izlīst no tās čaulas ārā.

Taisnība.
Bet tas nav par temperamenta mainīšanu, protams, kaut kādā mēra ir. Bet pamatā jau to, ka esi introverts nevar izmainīt. Es uzskatu, ka introverti cilvēki varētu būt dziļāki un garīgāki cilvēki. Un tādā veidā pilnībā oponēt tēmas Autorei - Nē, introverts cilvēks var attīstīt savu personību tik tālu, ka spēj būt komunikabls tādās situācijās, kuras to pieprasa.
Šķiet es pati tāda esmu - ļoti noslēgta, bet attiecīgās situācijās spēju izcili pasniegt savu domu. Bet nu tas ir darbs un tiešām šādām personībām ērkšķu netrūkst.