Visu diskusiju nelasīju, tiku līdz jautājumam "vai kāda ir sākusi studēt vēlāk, piem. 25os gados".
Es reiz iestājos otrreiz pirmajā kursā, kad man bija tieši 25 gadi. Kursā biju (cik zinu) vecākā, lai gan bija arī 23gadīgs precēts puisis. Pārējiem visiem 18 (cik zinu).
Tā kā joma bija tāda, ar ko kopš vidusskolas nebiju saskārusies, bija grūti - visus pamatus biju aizmirsusi pamatīgi. Tāpēc lekcijās un mājasdarbos man bija grūtāk, nekā citiem, lai gan vidusskolā tā nozare interesēja un padevās.
Mazliet grūti bija arī iedraudzēties ar citiem. Es savus gadus nevienam neteicu, mani neatgrūda un nediskriminēja, bet es pati sajutos kā baigā tante. Septembra sākums, tauta apspriež savus ZPD, savas skolotājas, centralizētos eksāmenus... Un man likās TIK garlaicīgi. Un tā stresošana par sesiju, tā vēlme sākt īsto "studenta dzīvi"... Es biju tāda pati savos 18, zinu, bet pāris gadus vēlāk tas viss tā panaivi likās :)
Beigās mācības pametu dažādu iemeslu dēļ.
Protams es nesaku, ka tas ir neiespējami, ka tu nevarēsi sekot līdzi, iejusties, varēsi, kāpēc ne? Bet pēc pauzes ir daudz grūtāk atsāk, daudz grūtāk sevi piespiest. Ja tev JAU ir grūti piespiesties, tad pēc pauzes būs VĒL grūtāk.
Pie tam, esmu studējusi pa druskai cetrās dažādās studiju programmās, un zini, pat ja visas jomas man šķita interesantas, tas tāpat nepadarīja visas lekcijas, visus priekšmetus, visus pasniedzējus baudāmus. Tas garlaicīguma/interesantuma līmenis visur bija apmēram vienāds. Tā kā neceri, ka citur zāle ir tik ļoti zaļāka.
No otras puses, ja jūti ka galvenā problēma ir absolūts intereses trūkums par studiju jomu, var noriskēt nomainīt studijas. Pilnīgi var gadīties, ka tas būs risinājums.