Manai mammai ir sievišķīga profesija - šuvēja. Bet tas nenozīmē, ka viņa ir fiziski vāja, vai pilnīgi vesela. Kura no jums ir stiepusi tās pusfabikrikātu kaudzes šūšanas fabrikās? Kura sēdējusi visas 8h saliektu muguru, jo tās šujmašīnas ir pārāk zemas pat 160cm garai sievietei? Tās arī sapratīs, ka sievišķīga profesija vēl nebūt nenozīmē mazāku fizisku slodzi un mazāku kaitējumu veselībai.
Man pašai ir teorētiski vīriešu profesija. Vairākums šajā jomā ir vīriešu un man ir jābūt vismaz 2x labākai par vīrieti, lai es skaitītos vienlīdzīga. Fiziski darbs kaulus nelauž, var iekārtoties ērtāk, acis arī nemaitā, kā stereotipos pieņemts, jo tiem, kas ikdienā strādā ar šīm lietām, jau sen nav noslēpums, ka ir speciālas brilles tieši šim mērķim.
Fiziski mans darbs ir vieglāks kā mammai, morāli daudz grūtāks. Jo nevienā no šīm "vīriešu" profesijām, sievietes neviens īpaši negrib redzēt. Pat tad, ja viņas pašas to izvēlas, ir jāiet cauri ellei, lai iegūtu kaut kādu atzinību, kamēr vīriešiem tas ir daudz vienkāršāk, jo tās taču ir "vīriešu" profesijas. Pieļauju, ka otrādāk ir tāpat - tādas pieredzes man nav.