Dari, ko mīli, mīli ko dari.

* Līdz 1 8, kaut kāds errors ieviesies.

Mani vecāki manas intereses nekad nav ietekmējuši, tā kā man tā situācija atšķiras no tavas. Ikdiena mani varbūt pārāk nesajūsmina, bet darbs pēdējos gados patīk. Studijas arī daudz maz patika.

nebija nēkādu ierobežojumu, gribēju iet uz muzikas skolu - gāju, apnika negāju, gribēju iestāties mākslas skola, bet lūdzu, pabeidzu. vēl uz visādiem pulciņiem gāju.

bet galvenais tas, ka joprojām nezinu, kas man interesē, kas varētu kļūt par hobiju.
daudz kas, bet ne līdz galam...

domāju, ka tas nav 100% atkarīgs no tā kā ir vai nav bijusi ietekme no vecākiem

Nekad, nekad vecāki nav ierobežojuši manas intereses, es darīju viskautko, izmēģināju dažādus pulciņus, gan mākslas skolu, gan mūzikas skolu, man nepatika, pametu, bet es vismaz zināju, kas mani interesē, kas patīk, kas nē :)

Arī tas, ko studēt - manās rokās bija, ko izvēlēties. protams, padomi tika doti vienmēr, dažreiz piekritu, bija reizes, kad nē, bet galavārds bija mans. Ja būtu izlēmusi iet uz Aizsardzības akadēmiju, vecakiem iespējams tas nepatiktu, bet tāpat viņu atbalsts no tā nemazinātos.

Bet iespējams, ka tā attieksme ir atkarīga no tā, vai tu esi vienīgais bērns ģimenē, vai tomēr nē :) Man ir māsas, brāļi, vecāki jau paši redz - tas, kas patīk vienam, nenozīmē, ka patiks arī otram utt.

Bet iespējams, ka tā attieksme ir atkarīga no tā, vai tu esi vienīgais bērns ģimenē, vai tomēr nē Man ir māsas, brāļi, vecāki jau paši redz - tas, kas patīk vienam, nenozīmē, ka patiks arī otram utt.

Man ir krietni jaunāki māsas un brālis (esam 4), tas ko ļauj viņiem, bija man neiespējams tajā vecumā. Man bija diezgan stingra disciplīna, kas nav viņiem. Un pat tad, kad atrodu, kādu nodarbošanos, ko gribētu pamēģināt, vienmēr jāpieskaņo viņu režīmam, kā rezultātā atļauties varu, tikai tā īsti pāris reizes nedēļā pēc skolas izmest kādu riņķi līdz veikalam un doties mājās pieskatīt bērnus, citas nodarbes apgrūtina visus,jo nav kas palīdz mājasdarbos, tīra mājas utt. negribas jau bojāt attiecības, bet no šāda dzīvesveida arī gribas atbrīvoties.

Tējkanna - Tu jau drīz sāksi studēt, vai ne? :) Tad jau neatkarīgi no visiem apstākļiem dosies prom no mājām, un tad gan varēsi veidot dzīvi pēc saviem nosacījumie :)

1)

tā nu tuvojoties laikam, kad jāsāk domāt par pašas dzīvi, esmu secinājusi, ka nezinu, vispār, kas mani interesē, un kas patīk.liekas, esmu pašpārliecināta par sevi, taču tājā pat laikā jūtos kā tāds robots citu interesēm, un tas liek justies diezgan sūdīgi.

Ļoti liela daļu jauniešu tā sāk justies, kad saprot, ka drīz jau pašam būs jālemj par savu dzīvi. Citiem tas pāriet, cits savu sirdsnodarbošanos un iedvesmu nevar atrast pat 30 gados, citam atkal šī sajūta, ka nesaprot, kas interesē, rodas pēc jau vienas augstākās izglītības iegūšanas.

Ieteikumi būs tādi primitīvi, bet, ja nezini, ko vēlies apgūt nākotnē, tad aizej uz karjeras centru, uz augstskolu atvērtajām dienām, piesakies ēnot cilvēkus, palasi par dažādām iespējām, dažādām nodarbošanās veidiem, par kuriem tu agrāk pat nevarēji iedomāties utt. Centies atrast sevi izmantojot mūsdienu plašo informāciu.

2) Ir ļoti labi, ka bērns bērnībā tiek ievirzīts uz kādu nodarbošanos, ka, iespējams, reizēm tā liekas kā uzspiešana. Ir saprotams, ka dažiem hobijiem var pietrūkt naudas. Un nav īsti pareizi, bet bieža prakse ir, ka vecākie bērni palīdz ar jaunākajiem un ka jaunākos vairāk izlutina. Tāda ir dzīve, drīz tu tiksi pati uz savām kājām - un tici man, vieglāk nebūs. Tad tu, iespējams, nespēsi pat izmest tos pāris riņķus pēc skolas, jo pēc augstskolas būs jāskrien uz darbu.
Vienīgais, ko šeit var ieteikt, ir mainīt attieksmi.

man radās jautājums- vai jums patīk tas ar ko jūs nodarbojaties- darbs, hobiji, jūsu ikdiena utt? kā jūs atbrīvojāties no vecāku ietekmes pār jūsu interesēm, vai arī viņi bērnībā (līdz 1 atļāva nodarboties ar to, kas jums interesēja?

Runājot par mani - man bērnībā ļāva darīt to, ko vēlējos, kas, manuprāt, bija vislielākā kļūda. Dejošanu pametu, dziedāšanu pametu un tā izmēģināju vēl 100 pulciņus. Es uzskatu, ka man (un vispār bērnam) vajag ieaudzināt disciplīnu, kas noder ne tikai tajos bērnībdienu pulciņos, bet arī vēlāk.

Vecāki neietekmēja, protams, arī manu studiju izvēli. Ar jomu esmu apmierināta (bet tas nenozīmē, ka sajūsmā lecu arī par skolu vai ka domāju, ka būšu baigā speciāliste) , bet ar dzīvi kopumā nē. Domāju, ka savu iedvesmas avotu noteikti vēl neesmu atradusi.

man tā pat kā Soydelaire
ļoti žēl, ka mani nespieda ne mūzikas, ne mākslas skolā iet, ne dejošanu turpināt.
esmu atradusi savu jomu, bija lieliski mācīties, taču algas darbs un ikdiena jo dienas jo mazāk patīk :(

Un nav īsti pareizi, bet bieža prakse ir, ka vecākie bērni palīdz ar jaunākajiem un ka jaunākos vairāk izlutina.Tāda ir dzīve, drīz tu tiksi pati uz savām kājām - un tici man, vieglāk nebūs. Tad tu, iespējams, nespēsi pat izmest tos pāris riņķus pēc skolas, jo pēc augstskolas būs jāskrien uz darbu.

Bet tas jau ir tas trakākais, ka es apzinos, ka vieglāk nebūs, tāpēc tieši tagad, kamēr vēl gadu maz, gribas iet, skriet un darīt vienalga ko, bet mājas režīms neatļauj.

Ir ļoti labi, ka bērns bērnībā tiek ievirzīts uz kādu nodarbošanos, ka, iespējams, reizēm tā liekas kā uzspiešana.

jā, es piekrītu, ievirze ir vajadzīga, iespējams,padarot to par sirdslietu. man patīk mūzika, un muzikas skolu arī es pabeidzu, es nedarīju neko citu, tādējādi pabeidzot grūti pieslēgties kaut kam citam, un pēc tam viss, kas man likās saistošs, manai mātei likās diezgan nederīgs, un tāpēc arī neļāva, un kas zin, kas būs pēc pāris gadiem, laika nebūs.

Bet par attieksmes maiņu, grūti mainīt to pie kā esi pieradis un apzinies, ka nedrīksti pretoties, tikai žēl, ka tas jūtami atstāj iespaidu uz nākotnes plāniem.

sākumā darīju to ko vecāki ieteica, tad nezinājju ko darīt, tagad ir tādi apstakļi kuri saka priekšā ka ir jāmūk prom, un aptuveni zinu uz kuru virzienu. šķiet, ka neizturēšu un aiztīšos arī prom. Tāteikt gaidu kad pavisam uzsprāgšu.
mēģināju spēlēt klavieres, nekas nesanāca, turpinu meklēt tālāk savu hobiju. neapstajos pie viena.

Mani nekad vecāki nav spieduši nekādos pulciņos vai nodarbībās, esmu par to viņiem pateicīgs. Bet strādāt visādus darbus gan vajadzēja gandrīz katru brīvdienu. Tas iemācija paveikt darbus kas ir nepatīkami, bet vajadzīgi.
Patīk, nepatīk, nav mans, neprotu- tas slēpjās galvā un attieksmē pret darbu. Un cilvēks pats to var mainīt. t.i. nepatīkamu, pretīgu darbu var pieņemt kā labāko nodarbošanos.

Nav jau viss tik traki ar pieaugušo dzīvi. Daudzi savieno gan studijas, gan darbu, gan sabiedrisko dzīvi. Tikai ir jābūt gribēšanai. ;)

Par māti 1) iemācies pastāvēt par sevi. nedod naudu pulciņiem, norokot tavu sapni? sakrāj naudu pati, nopelni, apgūsti vēlamās prasmes internetā. Noteikti neļauj ietekmēt tevi, piemēram, studiju izvēlē, saki, ka esi gana pieaugusi, lai lemtu pati.
2) esi viltīga diskutējot - viņa tev saka, ka no šūšanas kļūsi resna, jo sēdēsi uz vietas. Saki - ok, tad iedod naudu dejošanai/aerobikai/zumbai/peldēšanai/alpīnismam .. Viņa tev pateiks kādu jaunu argumenti, tu atkal atrodi tajā vājo punktu līdz viņai aptrūksies, ko teikt.

Es tevi +- saprotu, jo man gan ir citādāka situācija, bet vecāki arī spiež ar savu autoritāti.

Soydelaire Paldies, par ieteikumiem :)