Mani tur par muļķi

atbildējusi nopietni, laipni. Bet tas turpinas. Ko man darīt?

Atbildi nenopietni un ļoti nelaipni?

Mēģini arī kko pajautāt, ko cilvēks no tevis nu nemaz negaida.

Atbildi ar pretjautājumu, tādu, kas aizvērs muti.

Bet ja es negribu lai tas turpinās? Ja es vēlos to visu izbeigt. Es pavisam nedomāju, ka es varētu aizvērt muti tieši tam cilvēkam. Es neprotu sevi aizstāvēt un pati nevēlos izturēties riebīgi. Man pateikt to atklāti, ka turpmāk ja ir tik dziļa nepatika pret mani, var ar mani nekontaktēties?

Manuprāt, nevajag teikt cilvekam,kurš par tevi smīkņā,ja viņam ir nepatika pret tevi,tad var nekomunicēt..kas viņš tāds,ka tev būtu jāuztraucas par to ko viņš domaa..
Varbūt tad labāk tev pašai pateikt, ka tev ir nepatīkama jūsu komunikācija un,ka tu pati nevēlies komunicēt, jo tev šis cilvēks neliekas interesants sarunu biedrs. Pasaki to tā kā tu to dari,lēni , pieklājīgi, bez uztraukuma.To šis cilvēks nebūs gaidījis..un tas nebūs riebīgi no tavas puses.
Grūti jau ir pateikt kā rīkoties, jo īsti nav skaidra situacija..

Cik tam cilveekam ir gadu? Es vispaar izliktos taadu cilveeku neredzam un uz stulbiem jautaajumiem paskatiitos virsuu ar WTF sejas izteiksmi un kluseetu taalaak. Varbuut vieniigais, apjautaatos, vai vinjsh juutaas labi, ka shaadi jautaajumi naak praataa.

Es parasti mēdzu uztraukties ko par mani domā. Es pieļauju, ka no malas mana izturēšanās varbūt izskatās muļķīga, bet es to lielākoties neapzinos, es esmu tāda ļoti naiva, ar mīkstu sirdi.
Bet ja man tas cilvēks ir bieži jāsatiek, kā rīkoties? Ja apstākļi spiež sveicināties. Es nevēlos arī teikt, ka man klātbūtne nepatīkama, jo cilvēks jau man patīk.

Vai jums kādai ir bijusi šāda līdzīga situācija? Padalaties lūdzu

Nespēlē pēc cita noteikumiem, uzstādi savus!

Pieejot un uzdodot jautājumu viņš jau rēķinās ar atbildi un nomanipulē ar tevi līdz sev vajadzīgam iznākumam - tas nemaz nav grūti. Viss ir atkarīgs no tavas reakcijas un tikai tā var izsist no plāna. Bet tādas receptes, kā to izdarīt nav tas ir jāskatās no sarunas un cilvēka paša.

Jebkuram cilvēkam ir noteikti kompleksi - piefiksē un izmanto, sitiens tur sāpēs visvairāk un cilvēks pats sevi pazemos, bet tas ir jādara neuzbrūkoši laipni un smaidīgi..

Es parasti cērtu pretī tādas atbildes, ka jautātājam nekas cits neatliek, kā aizvērties, bet apkārtējie smejas.
Ja pēc pirmās reizes vēl tomēr seko otrais mēģinājums, tad trešais jau nu noteikti vairs ne.

Man drīzāk prasās apjautāties, kā Tev ar humora izjūtu un kas tie par jautājumiem? Kādu piemēru pasaki. Par tiem, kam nav humora izjūtas, parasti pasmejas, jo viņi visu uztver saasināti un ir cilvēki, kurus tas uzjautrina.
Pagaidām, lasot Tavus tekstus, pa galvu maisās doma, ka ja Tev būtu nedēļu jānostrādā manā kolektīvā, Tu izturētu maksimums 3 dienas un pēc tam pati pieteiktos rindā uz trakonamu, kamēr es par savu kolektīvu esmu priecīga - visi nosmējušies. Mūžīgi viens otru paķeram ar visādām muļķībām.

Es pat nezinu, kāda varētu būt tā cilvēka vājā vieta. Piemēram, ko tu iedomājies?

Pacel pašapziņu, tad varbūt nebūsi muļķe.

Man ir bijis situācija,kur acīs skatīdamies cenšas izpļaut kaut kādu joku, lai mani aizskartu, bet es nepalieku atbildi parādā. Uz visiem:"tas taču tikai joks" es tā arī pasaku,ka tas nebija joks un mēs visi to te zinam. tad nu jokus savā virzienā ar mērķi aizskart neesmu dzirdējusi.

Ja nu situāciju tik traģiska, es pateiktu "sarkasmu dzirdēju, bet saistību ar sevi neuztvēru. Ir sakāms/taujājams kaut kas arī aktuāls, vai varu pievērsties saviem tiešajiem darba pienākumiem?"

Varbūt vienkārsāk netikties ar tādu cilvēku? Man bija līdzīga situācija. Tikai par mani nesmējās, bet bieži mēģināja pazemot un reizēm beztolkā apsaukāja. Nu jau kadu laiku netiekos ar tādiem cilvēkiem un zini, dzīve ir daudz vieglāka. Kaut kur biju dzirdējusi tādu teicienu - nevajag tikties ar tādiem cilvēkiem, kuru klātbūtnē tu nejūties cienīta un nejūties labi.

Vispār, uzraksti kādu piemēru, dialogu.... iespējams, tiešām cilvēks cieš no sliktas humora izjūtas, vai varbūt Tu no tās esamības trūkuma. :)

nekontakējies ar to cilvēku. Ir skaidrs,ka viņš tevi izsmej,smejas par tevi . Vnk nekontaktējies. Ja nāk klāt un prasa tev stulbus jautājumus,vnk atbildi,ka nav laika un ej prom!. Izklausās pēc kkāda skolas varianta..

Vēl vari uz tiem jautājumiem atbildēt ar- "tev neapnīk?" un turpini darit savas dariishanas. ja sāk kko prasīt ko tu tā atbildi u.t.t pasaki- liec taču mani mierā.
un turpini darit savas lietas un ignorē. domāju cilveks atkratīsies ,un neturpinās uzdot jautājumus.

Man ir līdzīga situācija. Drauga māte caur puķēm smejas par mani visu laiku. Ir tā, ka dzīvojam ar draugu zem viņa vecāku jumta un tas ir vienīgais,kas man liek klusēt un ļaut sev kāpt uz galvas. Bet situācijas bijušas dažādas:
1.tāpēc,ka neturpināju mācības bakalaurā, smējās man sejā un teica, ka strādāšu Rimčikā par kasieri
2. meklēju darbu, draugs bija paspējis visu izstāstīt kur eju uz apmācībām un tā. Viņa man prasīja kā man tur iet, teicu,ka pārzvanīs - viņa ar rokām parādīja pēdiņas un smejoties teica ''piezvanīs''. Palaida domas kosmosā un neviens man vairs nezvanīja.
3.sēžot pie viena galva, draugs kā saldumu neēdājs deva man savu kūku, es teicu nē (jo man viņa negaršoja,bet aizbildinājos,ka jau pārēdos), viņa tēvs teica, aiznesīs žurkai kompostkaudzē un māte skaļi smejoties teica - re kur jau blakus viņam ir viena žurka (un nosauca žurkas vārdu kādu viņi ir devuši tai reālajai žurkai).
Šie ir tie sāpīgākie un atmiņā iesēdušies notikumi. Kā es no tā izvairos - vispār nekontaktējos ar māti, cenšos nerādīties acīs. Par laimi dzīvojam mājas 2.stāvā. Bet tāpat spriedze jūtama.

Jāpiebilst,ka pašai viņai ir vidusskolas izglītība un 1.bērnu dzemdēja 18 gados. Bet tāpat pārmet man par to, ka izvēlējos nemācīties tālāk.