Tiešām?

Nepiekrītu! Ja jūtos dikti slikti, man ir vienalga, kas mugurā. Kur nu vēl, lai aizdomātos par augstiem papēžiem un minisvārkiem. Turklāt, mans apģērbs ir atkarīgs no situācijas. Esmu topošais autovadītājs un daudz braukāju - džinosos un "kedās" esmu tīri praktisku apsvērumu dēļ, nevis aiz baigās laimes. Un, piemēram, uz kādu ballīti es izvēlēšos kādu kleitiņu un augspapēdenes, ikdienas ierasto ērto drēbju vietā. Tas nebūt nenozīmē, ka uzreiz kļūstu nelaimīga.

Vispār nē :D

Un, piemēram, uz kādu ballīti es izvēlēšos kādu kleitiņu un augspapēdenes, ikdienas ierasto ērto drēbju vietā.

Tā jau Tu vari tikt pie komplimenta - ''nelaimīgā tusētāja'' :D

Man apģērba izvēle ir atkarīga no situācijas, nevis no pašsajūtas stāvokļa.

Ja jūtos dikti slikti, man ir vienalga, kas mugurā.

Pievienojos. Ja ir slikti, ļoti skumji, vēl kaut kā grūti, iekāpju pirmajās pieklājīga paskata drēbēs un dodos. Negribu, lai kāds uz mani skatās, negribu, lai kāds pievērš uzmanību, negribu ar apkārtējo pasauli kontaktēt vairāk nekā nepieciešams. Tādos gadījumos ar apģērbu noslēpjos, tā ka tas noteikti nav par mani.

Ja jūtos dikti slikti, man ir vienalga, kas mugurā.

+++

Manuprāt, par papēžiem un īsiem svārkiem, ja sieviete būs skaista, vienkārša, gaumīga diez vai viņa vilks augstus papēžus un īsus mini, ja viņa to nav darījusi iepriekš, pat ja jūtas slikti. Un ja sieviete ir bezgaumīga, tad pa klubu/biroju tāpat drasēs tā kā patīk, laimīga/vai nelaimīga!
Neredzu šiem pieņēmumiem nekādas sakarības!

Un man arī pēdējā laikā liekas smuki džinsas un kedas, ja viss smuki sakombinēts :)

Nepiekrītu. Augstus papēžus nēsāju pastāvīgi. Zināmā mērā, to pieprasa mans darbs un amats. Nu, nevar vadītājs ofisa vidē ierasties kedās darbā. Vismaz manā nozarē.
Jāatzīst, ka augsti papēži kaut kādā mērā man sniedz arī pašpārliecinātības izjūtu.
Īsus svārkus pēdējo reizi uzvilku laikam 14-15 gados:D

es piekrītu kaut kādā vidēja mērā, ja šo var pārfrāzēt. kedās es vispār ka tādās nestaigāju, bet, ja, piemēram, man ir slikti, es tieši piedomāšu, ko smukāku uzvilkt, lai apkārtejie nepamana, ka man ir sūdīgi, esmu saģērbusies whatever stiliņā un nesāk mani tincināt par to, kas noticis. papēzi un īsi svārki tie gan noteikti nebūs :D

Protams, ka burtiski nevajag saprast, bet pašu domu kopumā. :)

man patiik kaa manas kaajas izskataas augstpapeedenees un, taapeec arii baleejoties izveelos svaarcinjus un augstpapeedenes, praktiskuma peec, lai nav dejojot karsti.

un, ja ikdienaa izveelos dzinsas un augstpapeezhu zaabakus, tad kaa nosaka manu laimes staavokli?!

Nē... Es kurpītēs un kleitiņās staigāju vasarā, bet tā kā esmu salīga, rudenī un ziemā man izskats pilnīgi pie kājas, galvenais, ka silti!

Liene, kādā nozarē strādā? :)

Es šajā ziņā sakarības nevelku. Augstus papēžus nēsāju reti, kur nu vēl uz darbu, kur galvenais ir justies komfortabli, lai var strādāt. Lietišķs kostīms un stabils zemais papēdis.
Brīvajā laikā dažreiz iepriecinot draugu uzvelku papēžus. Bet kad jūtos slikti tomēr dažādi ģērbjos - reizēm gribu sevi uzmundrināt un ģērbjos spilgti un smuki, reizēm kā pagadās, ka tik ērti.

Jo īsāki svārki un augstāki papēži - jo vairāk alkst pēc uzmanības, nepietiek tās ikdienā .. ar sevi apmierinātām, pašpārliecinātām sievietēm nav nepieciešamības iespīlēties īsos svārkos katru reizi kaut kur izejot, arī šaurajās džinsās un balerīnās jutīsies brīnišķīgi :) miņuki + papēži, manuprāt vispār labu neliecina, bet nu lai katra staigā kā grib :)

Tas jau atkarīgs no tā, vai sievietei tas tērps piestāv :D Ja piestāv, tad nodomāju, ka viņa apzinās savu skaistumu, bet, ja ir tā, ka šāds tērps atklāj defektus un auguma neproporcionalitāti, tad nodomāju, ka meitene izmisusi un nesaprot, kā pievērst uzmanību.

Manuprāt, tieši pretēji.
Kad jūtos laimīga, gribas izskatīties skaisti un tā, lai mani pamana. Tad velku košas, skaistas drēbes, augstus papēžus utt. :)
Bet, kad esmu nelaimīga, gribu kļūt pelēka, neredzama, lai neviens man pat virsū nepaskatās un tad velku džinsus, kedas utt (nu tādu brīvi sportisko stilu)
Domāju, ka šis teiciens ir par tām, kas cenšas tikt pāri bēdām. Ar tādu kā domu spēku. Jo, ja laimīga ģērbies skaisti, tad ģērbjoties skaisti no nelaimīgas kļūsi laimīga.

Ja ir slikti, ļoti skumji, vēl kaut kā grūti, iekāpju pirmajās pieklājīga paskata drēbēs un dodos. Negribu, lai kāds uz mani skatās, negribu, lai kāds pievērš uzmanību, negribu ar apkārtējo pasauli kontaktēt vairāk nekā nepieciešams. Tādos gadījumos ar apģērbu noslēpjos, tā ka tas noteikti nav par mani.

Parakstos zem katra vārda!

Un es kedas vsp nenēsāju! Laikam esmu jocīga, bet man kedas šķiet sporta apavi un ar sporta apaviem sporto ne staigā pa ielu!

Nu esmu jau esmu es laimīga, bet kedās šļūcu tāpēc, ka esmu stāvoklī un papēžu apavos pastaigāt nevaru :D

Un es kedas vsp nenēsāju! Laikam esmu jocīga, bet man kedas šķiet sporta apavi un ar sporta apaviem sporto ne staigā pa ielu!

Nevajag saprast burtiski.:)

Hmm... interesants teiciens :) Varbūt ne pilnībā, bet kaut kādā ziņā daļēji varu tam piekrist.
Es esmu no tām, kas pucējas, velk svārkus un augstus papēžus, jo man ir svarīgi labi izskatīties, lai labi justos. Un kedas vēl nekad dzīvē neesmu uzvilkusi. Bet es ceru, ka kādu dienu izaugšu līdz tam un būšu gana laimīga, lai tās beidzot uzvilktu :)