krista, vistraģiskākais brīdis ir, kad sīkais paliek jau lielāks un naktī pamostas un iet meklēt mammu, a tur... :D Man 4 gados tā gadījās, trauma uz mūžu. :D Tagad jau es saprotu, ka, lai cik arī pretīgi nebūtu man par to domāt, kaut kad jau tiem vecākiem tas jādara ir un viņi nav vainīgi, ka es to redzēju (nu, neizplūdīšu sīkumos, bet neko tādu, kā te droši vien puse iedomājās, es neredzēju, bet sapratu, ka tur kaut kas nav tīrs). Bet es labprātāk par to nemaz nedomāju un aizmirstu, un, fuj, kāpēc es par to tagad atcerējos? :D