Mūžīgais jautājums -kāpēc?

Kāpēc es nejūtos laimīga?
KĀPĒC manos sapņos rādās kāds cilvēks un es nespēju vairs gulēt, ne loģiski domāt?
Kāpēc es līdz galam neuzticos savam vīrietim?
Kāpēc cilvēki ir tik riebīgi?

aj aj...

-Kapēc man pastāvīīgi nav tik pacilāts un super pozitīvs garastāvoklis kā Renē , Pride and
prejudice u.c. meitenēm (šīs meitenes visvairāk
iespiedušās atmiņā ar to, ka ir visu laiku
pozitīvas. Man vajag tādus cilvēkus apkārt, lai
es arī tāda būtu)

Es arī par to bieži piedomāju.
Man pozitīvisms ir uz dienu vai divām, bet tad kaut kur izzūd. Gribētos, lai es arī ilgtermiņā būtu uz pozitīvās nots. :)

Šobrīd man prātā sēž pilnīgi stulbs KĀPĒC? :D
Kāpēc man ir sāp dzemde? (gan jau tūlīt visas sūtīs pie ginekologa :D )

Kāpēc pastāv nauda?

Visvairāk šis jautājums nodarbināja prātu, kad bērnībā lasīju Nosova Nezinīti uz Mēness :)
Pilnīgi sailgojos to palasīt :)

Man ir tikai viens kāpēc :D

Kāpēc esmu viens vai tiešām esmu pieradis pie tā? (šodien sametās vientuļi, jo varu izdarīt visu, sasniegt visu, bet vai tam visam ir jēga? :D )

Kāpēc es lai gan esmu jau kādu laiku laimīgās attiecībās, es ik pēc pāris atšķirtības dienām no sava puiša, sāku domāt par savu ex, kuru jau 2 ar pus gadus neesmu pat satikusi?

Un kāpēc es to tiko uzrakstiju?

Un kāpēc es tagad esmu iemīlējusies vīrietī kuru es varu satikt tik pašlaik katras otrās brīvdienas tik pat kā? Un kapēc mēs abi jau no sākta gala nevarējām dzīvot vienā pilsētā?

Ai atkal sevi pieķeru domājam par aplamībām nakts stundās :(

missjoker

Pagātne ir kaitīgāka kā alkohols īpaši ja tai velta lielu daļu savas enerģijas. Tas jau kļūst par hobiju nejusties laimīgam, bet skumt pēc aizgājušā.
Tā ir visiem, bet laika gaitā tu sāc domāt par tagadni vairāk un vairāk līdz pienāk brīdis, kad pagātne pagaist - ir jauna aizraušanās vai jaunas emocijas, kuras pamazām iekaro tavu laiku, domas - tā tas notiek ;)

Pagātne ir kaitīgāka kā alkohols īpaši ja tai velta lielu daļu savas enerģijas.

Tik labi uzrakstīts! :)

Nepratīgs- Visam IR jēga , tā reizēm ir tikai bišk jāpameklē ,ja protams ir vēlme to darīt. Perfekti ,ka tu visu vari izdarīt pats ,ko gan gauzites ,būtu labāk priecājies. Tikai es kaut kā neticu ,ka tu VISU vari izdarīt ,VISU vari sasniegt ,atvaino ,bet neticu :D Visu sasniegt un izdarīt ,nē, tas ir nereāli ,protams ,tu vari sasniegt sev visus nospraustos mērķus ,bet arī tas ir sarežģiti.

Pašlaik:

Kāpēc cilvēki uz kuriem visvairāk gaidījām un likām cerības pazūd..

un kāpēc tas tā sāp..?

Kaut gan nu jau laikam man pašai ir atbildes uz to.

andie - redz es ticu, ka es varu un tiešām cenšos un strādāju pie tā, līdz ar to, jā es varu un sasniedzu visu tiktāl cik tas ir tieši atkarīgs no manis.
Neatminos autoru, bet "Labs lokšāvējs vienmēr tēmē virs mērķa, lai tajā trāpītu."

Ja kaut ko vēlos nekad nesaku - "nav jēgas, jo gan jau tāpat nesanāks". Es saku "man nav tāda vārda, kā nevar - var, bet cik ilgā laikā un cik dārgi tas maksās" :D :D :D

Grūtāk ir ar cilvēkiem, jo te jau ir divi jautājumi, ko vēlies tu un ko vēlās otrs, jo mums katram ir tāda dāvana, kā brīvā griba.

Bērnībā biju " kāpēcītis ", šobrītd man uz " kāpēcīša " jautājumiem ir atbildes :D

ir jauna aizraušanās vai jaunas emocijas, kuras pamazām iekaro tavu laiku, domas - tā tas notiek

Bet ja nu tās emocijas vecās un skumjas domas tā ar nekad nepazūd? ja vienmēr atcerēšos to cilvēku? Ja pat būs man tās jaunās pieredzes, es tomēr prātā atgriezīšos vienmēr pie tām vecajām? Kāpēc es nevaru pārkāpt pāri pati sev un aizmirst, pat ja man ir tās jaunās pieredzes un labās emocijas? Kapēc man prāts neļauj aizmirst?

Neprātīgs, no mana sieviešu skatu punkta, drošvien esi ļoti izvēlīgs, diemžēl vīrieši paši nezin ko grib vai visas piemeklē pēc kaut kā tāda kas bijis sākumā un kas salauzis puišu sirdi.
Es nesen ieraudzīju vienu puisi soc portālos ar kuru pirms dažiem gadiem aizgāju uz dažiem randiņiem, viņam meitene ir kā uz matu tāda pati kā bija viņa pirmā mīla kas viņu nokrāpa un aizgāja pie cita. Fenomenāli ne?

1. tapec, ka gruts cels ejams;
2. tapec, ka tas nav tas, kas tev ir vajadzigs;
3. tapec, ka tie bija "neistie" cilveki.

Kāpēc ir tik grūti izdarīt kaut ko , par ko vēlāk zini -varētu priecāties un lepoties ar sevi?
Slinkums.
Kāpēc dažreiz pat tad ,kad liekas dzīve ir salīdzinoši veiksmīga, es tomēr nejūtos laimīga?
Nevelti pietiekami daudz laika sev.
Kāpēc cilvēki uz kuriem visvairāk gaidījām un likām cerības pazūd pavisam un nekad vairs nedzirdam pat ne vārdu no viņiem
Tāpēc, kad viņiem ir uzlikts pārāk liels smagums.

Neprātīgs

Bet ja jau tu vari saniegt un iegūt visu, tad kamdēļ tu nespēj iegūt to otru cilvēku un tikt vaļā no tās vientulības sajūtas?

Visdrīzāk laikam jau lai iegūtu to otru cilvēku tu būtu spiests atteikties no citiem ieguvumiem, tu būtu spiests sevi ierobežot. Un tā kā tu liecies pēc tāda cilvēka kam tiešām vinmēr vajag izaicinājumu, tev īsti tā otra puse pat nav vajadzīga jo viņa tad būtu kā tava trofeja tikai, un tu nespētu ziedot laiku viņas pulēšanai, jo gribētos citus sasniegumus iegūt.

Kāpēc es nevaru pārkāpt pāri pati sev un aizmirst, pat ja man ir tās jaunās pieredzes un labās emocijas? Kapēc man prāts neļauj aizmirst?

Tāpēc, ka Tu īsti nevēlies tam pārkāpt pāri.. Šī ir tā reize, kad sevi jāsapurina un jākoncentrē prāts prom no pagātnes.. iztēlojies, ka tāda nav bijusi! Tā ir līdzīga saņemšanās kā ''neēst pēc 18:00'', atmest smēķēšanu :)

Neprātīgs ,tur jau tā lieta ,ka es ļoti labi saprotu šo ,

"man nav tāda vārda, kā nevar - var, bet cik ilgā laikā un cik dārgi tas maksās"

jo pati pēc kaut kā līdzīga vados ,bet es reāli arī apjēdzu ,ka pilnīgiu ,nu pilnīgi un galīgi visu es tomēr neizdarīšu:D es vnk izdegšu vaiu arī kādu nomušīšu,jo ,parasti ,es no savas puses izdaru visu ,ko vien es varu ,bet tur ir tā lieta ,ka ir otra puse ,otrs civlēks ,kurš var visu ,tā teikt, noštopēt:D
"Nevaru" ir tikai aizbildinajums vārdam "Negribu" , to es arī visiem parasti škendēju ,kad kāds man pasaka "Nevaru"