7 dienu robežā laiku vienmēr var atrast, jo var gulēt stundu mazāk... vai negulēt nemaz.
Nevar. Jo ja ir kā Kristas piemērā, vienkārši ir tik totāls nespēks, ka nav iekšā. Negribas pat zvanīt kādam, jo domāt negribas, gribas gulēt. Slinkums un nespēks nav viens un tas pats. Tad Tu vienkārši gaidi to brīdi, kad būs vairāk brīva laika - miegam, lai nākamo nedēļu atkal varētu kaut kā izvilkt. Es arī šodien turpinu izvērtēt, kas ir svarīgāk - tas, ka palīdzēšu kādam, vai tas, ka pagulēšu un nesalaidīšu savu dzīvi dēlī. Visu pasauli nesalāpīsi, ir jāizvērtē, kas kuram svarīgāk.
man nebija laika uzrakstiit PALDIES!
Reizēm nedēļu nav spēka - gadījumi, kad zinu, ka cilvēks gribēs vēl vairāk uzmanības par to vienu vārdiņu, bet pēc nedēļas jau šķiet, ka vairs nav jēgas.
man vienmēr smaidu ir izraisījuši cilvēki, kas strādā vienā darbā vai tikai mācās un strādā trīsreiz nedēļā un sūdzas par laika trūkumu.
Tikai mācās? Tikai? Ja to dara nopietni, nevis ķeksīša pēc, laika tiešām nepietiek visam. Manī arī izraisa smaidu tie, kas mācās un laika viņiem nav - tātad nopietni domā par savu nākotni.
Strādā tikai vienā darbā? Ja cilvēks nopietni cenšas kaut ko sasniegt, viņš pie tā kārtīgi strādā - ņem līdzi darbu uz mājām. Viņš arī darbā daudz strādā un ir vismaz morāli, ja ne fiziski pārguris. Šos abus uz savas ādas esmu izbaudījusi. Tāpēc man no skolas laikiem vien pāris draugu aizķērušies. Tie daži, kas saprata, ka Tavi draugi ir nevis tie, kas katru piektdienu ar Tevi sēž bārā vai klačojas pa telefonu katru otro dienu, bet gan tie, kam tādām muļķībām laiks var neatrasties, arī sms ar "Paldies" var nepienākt, bet kad būs grūti un vajadzīgs atbalsts, viņi iztērēs visas iekrātās brīvās minūtes un vēl kādu stundu no darba nošmauks, lai palīdzētu. Gan klavieres uz septīto stāvu uznesīs, gan vienkārši paklausīsies, kad sirds pilna.
Rezumējot - ja es daudz mācos un strādāju, pēc tā visa izmazgāju savas drēbes, pagatavoju sev ēst un miegam atvēlu gana daudz laika, lai nākamajā dienā spētu to visu darīt atkal, tad sanāk, ka es meloju sev vai kādam citam, ka man tam nav laika. Arī man ir lietas, ko vēlētos darīt, bet nedaru, jo saprotu, ka ar šādām papildnodarbēm mana jau tā ne vieglā ikdiena kļūs nomokoša. Ja mana māja ir tīra, bet nav pedantiski izlaizīta, tas manuprāt, nenozīmē, ka dzīvoju miskastē. Ja neeju mācīties franču valodu, tātad man svarīgāk ir 2h diennaktī vairāk pagulēt. Un ja ar draugiem uz bāru eju reizi divos mēnešos, tātad man svarīgāk ir darbā justies labi, lai varētu labi strādāt un līdz ar to sagādāt sev vakariņas un jumtu uz galvas. Ja saku, ka man nav laika un jūs tam nepiekrītat, tādā gadījumā mums vienkārši ir dažāda uztvere par to, kas ir lietderīgi iztērēts laiks.
Noguris cilvēks ir nervozāks, haotiskāks un domā lēnāk, līdz ar to arī katrai lietai, ko dara, tērē vairāk laika. Tur tā nelaime. Un ļooooti daudzi neiedomājas, ka savas ikdienas lietas spētu paveikt daudz ātrāk, ja iemācītos ietaupīto laiku veltīt tādai atpūtai, kādu pašam gribas, nevis draudzenes uzspiestam kino apmeklējumam, paziņas kursa darba pārlasīšanai, mammas draudzenes suņa pastaidzināšanai utt.
Iemācieties izvērtēt, kuras draugu problēmas ir jāpalīdz risināt, bet kuras viņi var atrisināt paši, tikai ar mazu padomu, nevis darīšanu viņu vietā. Woalla - divi zaķi ar vienu šāvienu - vairāk brīva laika un mazāk draugu. Kāpēc šajā gadījumā mazāk draugu ir labāk? Tāpēc, ka tie, kam lielākoties nepietiek ar padomu, bet dīc, lai dari viņu vietā, nav draugi, bet izmantotāji.
16208
