Vienmēr mani mulsinājusi tā cilvēku lepošanās - maz guļu un ļoti daudz strādāju, un redz kā, visu vienmēr izdaru un paspēju. Bet, piedodiet, cilvēks nav robots, viņš nevar mūžīgi rauties, tikai tāpēc, lai apkārtējo acīs neizskatītos slinks. Cilvēks, kurš nekad nav izgulējies, nav produktīvs. Tāpat arī tā mūžīgā lepošanās "mana mamma darīja n-tos darbus,ravēja, vārīja,cepa, marinēja, šmorēja, strādāja algotu darbu utt. vienmēr izskatījās kā dieviete, izaudzināja daudzus bērnus utt., māja bija vienmēr kārtībā" ar domu, ka, cik laba ir tāda raušanās. Bet kādreiz esat tā godīgi pajautājušas mammām, cik daudz nervu tas prasījis un vai tāda "varonība" ir bijusi tā vērta un vai viņas to novēlētu savām meitām? ;)