Saskaņā ar pētījumiem, bērns līdz 5/6 gadu vecumam neapzinās nāves nozīmi, tāpēc arī nāve var neizraisīt skumjas vai jebkādas citas emocijas. Tikai pēc šī vecuma jau parādās skaidrāka apziņa par to, ka cilvēki, dzīvnieki mirst un šis process ir neapstādināms un neatgriezenisks. Tāpēc līdz šim laikam pilnigi noteikti pietiks ar ''suņuks aizgāja uz labākiem medību laukiem'' un ''vecmāmiņa ir debesīs''. Ja ir redzams, ka bērns jau patiešām apzinās nāves faktu, ir skumjš, tad ar viņu var par to parunāt vairāk (tikai jūtot robežu, kad apstāties), lai izskaidrotu, nomierinātu. Pati varu par sevi pateikt - kad nomira manas mammas vecmāmiņa (man bija, šķiet, 4 gadi) man pateica, ka viņa ir debesīs. Ne bērēs, ne bēru mielastā man nebija skumji, jo nebija nejausmas, ko tas nozīmē, tikai zināju, ka viņa neatgriezīsies. Šajā vecumā tiešām domāju, ka ar tādām vispārīgām frāzēm pietiek. Bet dzīvnieciņus gan labāk apbedīt (protams, piemēram, ietinot ķermeni, lai bērns neredz), jo longitudinālos pētījumos pierādīts, ka jau no bērnības nosacīta goda un mīlestības izrādīšana dzīvniekam (tai skaitā apbedīšanas process, kurā tiek iesaistīts bērns) attīsta bērnos lielāku līdzcietību un cieņu ne tikai pret dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem.