kad bildināja?

Nav jau vīrieši mazi bērni, kas precēsies tikai tāpēc, ka tā norunāts vai pret savu gribu. Izņēmumi, protams, ir vienmēr. Bet ar lupatīgu vīrieti nav vērts precēties, grūti dzīvot.
Tā ka neredzu neko sliktu, ja pāris izdomā, ka precēsies, sarunu rezultātā.

Es jau arī neredzu neko sliktu :) Piekrītu, ka no vienas puses tā pat būtu loģiskāk un aiztaupītu diezgan nervu gan sievietei, gan vīrietim :D Bet nu es tiešām saprotu arī to, ka gribās, lai pats.. Izplāno kādu īpašu vakaru, piemēram, lai izrāda iniciatīvu, ka jā - es gribu, lai tu esi mana sieva! Man personīgi gribētos to otro variantu (varbūt tāpēc, ka pirmā pieredze bija tāda, ka ieminējos un pēc tam sekoja bildinājums.. Bija tāds ''ko? viņš mani bildina, jo domā ka es gribu?''. Bet katram savs :)

Mans uzkats ir tads, ja ikdiena nav parliecibas par attiecibu nopietnumu un savu svarigumu viriesa acis, tad kazas to tapat nemainis. Nu nebus ta, ka nakamaja diena pec kazam viss ir ideali, viss beidzot savas vietas nostajies un shaubas izgaist. Ja cilveks ir neparliecinats tad tads paliks jo ta visbiezak ir vienkarsi rakstura ipasiba.

Laulība nebija pašmērķis attiecībām, tāpēc nespēju saprast izteikumus par to "es tik ilgi negaidītu". Kā tas ir - negaidītu? Paiet 6 laimīgi gadi attiecībās, mani nebildina, paceļu cepuri un aizeju ar domu - varbūt nākošais pratīsies pēc 3 gadiem bildināt?

Tā, kā es esmu uz ģimeni tendēts cilvēks, tad es nemaz negaidītu 6 gadus. Bet tieši tā, katram ir savs attiecību modelis un uzskati, man ir šādi.
Un es pirmajās attiecībās izšķīros ar puisi tikai viena iemesla dēļ, viņš neredzēja kopīgu nākotni, kaut arī bijām 3.5 gadus kopā. Jā, jauni bijām, bet ja esi attiecībās, tad cilvēks pēc 3 gadiem saprot vai vēlas būt ar cilvēku kopā vai nē. Nevajadzēja man kāzas un gredzenu, bet apziņu, tā kā atbildi nespēja sniegt, tad attiecības pārtraucu. Nebija viņš, būs cits.
Dzīve ir pārāk īsa...lieka nerva bendēšana.

Kopā 4.gadi, daži mēneši kā saderinātās statusā, bet mēs tā pa īstam kopā nedzīvojam, lai gan ir dzivoklis.

Mjaaa tā ir, traki ar to gaidīšanu un cerēšanu... uz brīnumu.
Redz kā es pazaudēju iespēju apprecēties :( No vienas puses man žēl, ka man nav tas, kas citām sievietēm. Bet no otras puses acīmredzot tā vajadzēja, nav lemts man iegūt sievas statusu

Pirmajās attiecības pēc pusgada ,apmēram, pēc pusotra arecējāmies un ātri izšķirāmies. Biju jauna, 21 gads, gribējās vēl "trakot", sasteidzu :(

Otru bildinājumu saņēmu pēc 2 mēnešiem, gredzenu tikai pēc 7 !!! gadiem, 5 gadus dzīvojām jau kopā, to ka esam īstie viens otram- to ja jutu pēc neilga kopdzīves laika... Nākamvasar ,laikam, precos, otrreiz...

Bet ja šī tēma ir ''pacelta'' attiecībās, tad sieviete vairs nevar būtu pilnīgi droša, vai tāpēc, ka viņš tiešām grib, vai tāpēc, ka tā norunāja. Pilnigi atchgarna domsashana, galigi garam. Ja virietis grib precet tad grib preceties neatkarigi no ta kurs so temu iesaka, sieviete vai pats uznemas atbildibu. Kadu pierunat, ar kadu negribuli sarunat var tikai tad ja sis virietis ir ists nejega bezmugurkaulnieks.

Nu jau 3 gadus dzīvojam kopā un neesmu bildināta :D bet gan jau.
Bret man kaut kā liekas, ka dzīvošana kopā nenozīmē uzreiz bildinājumu :)

_paris,speciāli grāmatu paņēmu līdzi uz darbu, lai atstāstītu. :D Pāris teikumi gan nesanāks.

Iesākumā vajag saprast, kas ir tā maita. Pēc grāmatas, maita ir sieviete, kura uzdrīkstas domāt pirmkārt, par sevi. Viņa ir patstāvīga, un pašpietiekama. Viņai ir savs viedoklis, kuru viņa nemainīs, ja vīrietis tā gribēs. Viņa nebūs kājslauķis, jo tādas vīrieši neapprec. Miata ir stipra sieviete ar raksturu, kas var par sevi pastāvēt. Maita nav nedz rupja, nedz dzēlīga, jo viņa ir pietiekami gudra, lai saprastu, ka daudz efektīvāk ir būt piesardzīgai.
Grāmatā bija aprakstīti attiecību principi, kā būtu vispareizāk rīkoties. Piemēram, pie 1. attiecību principa ir šāds apraksts:"Maita nepiedalās sacensībās un necenšas būt pirmā zvaigzne.Tā vietā, lai jautātu "kur ir mans gredzens" vai "kāpēc tu mani nepreci", viņa domā : "Kāds man labums no tā, ka tuvumā ir šis cilvēks? Ko es no tā iegūstu?". Un tad notiek kas savāds: viņš iemīlas līdz ausīm un vēlas būt kopā ar šo sievieti. Vīrieši labi jūtas kopā ar tādu sievieti , kas pārlieku neraizējas , jo tad vīrietim nav jābūt 100% atbildīgam par kāda laimi. Ja vīrietis redz, ka esi laimīga ar viņu, taču varētu būt tikpat laimīga arī bez viņa, tieši tad viņš negribēs tevi pamest. Respektīvi, vajag vīrietim radīt to nedrošības sajūtu, ka tu kuru katru mirkli vari pazust no viņa mednieka ķetnām. Zudīs virieša aizsargbarjeras un viņš iemīlēsies. Un nu mēs arī zinām, kādi ir iemīlējušies vīrieši. Ir jāļauj vīrietim būt medniekam arī attiecību laikā, nevis tikai randiņu sākumposmā.
Nu taču visas šito zinām, ne? Tikai vienmēr daram pretēji.
Jebkurā gadījumā, iesaku šo grāmatu izlasīt - gan pamācoša, gan smieklīga. Bet nevajag visam arī pieķerties, jo ja viss būtu tik elementāri un uz visiem vīriešiem strādātu, visas sievietes būtu precētas un laimīgas. Vajag izlasīt grāmatu, un paņemt to informāciju, kas tev pašai būs noderīga.
Un jā, grāmatā viss ir tieši pretēji, kā mūs māca sieviešu žurnāli.

Cheryl, liels paldies, ka aprakstīji :) Iešu paskatīties uz grāmatnīcu! Vēlreiz, paldies!

ja ikdiena nav parliecibas par attiecibu nopietnumu un savu svarigumu viriesa acis, tad kazas to tapat nemainis

Ja domāt par kopīga īpašuma iegādi, tad pie mums ar mūsu likumdošanu prātīgāk ir tomēr apprecēties. Ir valstis, kur faktiska ciktur gadu kopdzīve nodrošina abiem pārī tādas pašas tiesības, kādas ir precētiem pāriem, bet pie mums tā nav.

Ja neesi precējusies, tad, partnera nāves gadījumā tev nepienākas nekas, kas nav reģistrēts uz tava vārda (auto, nekustamais īpašums). Viss jūsu abu kopā iegādātais, kas ir uz vīrieša vārda, pieder ļaunajai vīramātei :)

Es neesmu romantiķe, par to īpašo dienu ar balto kleitu īsti nekad neesmu sapņojusi, bet uztveru laulības kā juridisku formalitāšu nokārtošanu. Dažādu iemeslu dēļ mums pat ir laulību līgums noslēgts.

Mans svarīgums vīrieša acīs laulību dēļ nav mainījies ne uz vienu pusi.