Vēlējos palūgt padomu...pirms dažām nedēļām aizsaulē aizgāja mans vectēvs. Kopā ar vecmāmiņu pēc dažiem mēnešiem viņi būtu svinējuši zelta kāzas.
Manai vecmāmiņai ir ļoti skumji, labi ka viņai vismaz ir darbs, bet atnākot mājās viņa skumst un ir grūti ko darīt. Es saprotu, ka TIKAI laiks dziedē visas sāpes, bet es vienkārši nespēju uz to noskatīties. Cik varu braucu un cenšos viņu uzmundrināt, bet dzīvoju un mācos citā Rīgas galā, bet pa nedēļas nogalēm esmu Valmierā. Meita dzīvo tālu un arī visu laiku nevar būt līdzās.
Es vēlos lai viņa kkādi saņemas - esmu viņai piedāvajusi iet uz datorkursiem,iesaistīt viņu kaut kādās aktivitātēs. Nopirku viņai biļetes uz koncertiem, teātriem (cik nu man tā nauda atļauj)
Bet viņa pati nevēlas īsti nekur iesaistīties, aptuveni ar šādu tekstu - "ko tad es tur iešu, skriešu?" bet, manuprāt, kaut kur iesaistīties ir labāk, nekā skumt un sēdēt mājās. Bet, iespējams, es neko nesaprotu..esmu apjukusi
Es tik ļoti apbrīnoju tos vecos cilvēkus, kuriem ir regulāras aktivitātes un kuri neapstājas un cenšas ko iesākt, lai neskumtu.
varbūt kādai cosmo ir bijusi līdzīga situācija - kā Jūs rīkojāties? kā atbalstījāt/atbalstiet savus tuviniekus?
211
