Šķiršanās pieredze dzīvē man ir pirmo reizi. Un nevarēju iedomāties, ka ir tā... Tu esi dzīvojis ar to cilvēku tik daudzus gadus kopā, liekas, ka pazīsti viņu, vari paļauties. Bet pie šķiršanās nāk ārā tādas... es atvainojos, bet tādas huiņas, ka par maz neliksies.
Kaut kāda mantu neatdošana, šantāžas, apsaukāšana par maitu un kuci, nomelnošana citu acīs utt. Esmu pataisīta par vienīgo vainīgo! Un tas viss tikai tāpēc, ka esmu tā sliktā, kas viņu pameta.
Bet es taču ne aiz labas dzīves aizgāju. Varētu vēl saprast, ja es būtu viņu nokrāpusi un aizbēgusi ar jaunu mīļāko un pametusi. Tad varētu būt naidīgs uz mani. Bet es taču aizgāju, jo viņš pats man darīja pāri un es to vienkārši vairs nespēju izturēt!
Tad kāpēc es vēl saņemu šos visus sūdus pāri galvai? :(