Labie stāsti par attiecību krīzes pārvarēšanu

Tas is smags darbs

Ko tieši Tu darīji savādāk kā ikdienā? Kas bija tas, kas mainījās Jūsu uzvedībā?

Ja attiecībās kaut kas nav, tas jārisina. Dieviņš so situāciju neuzlabos no zila gaisa. Pašiem jāmēģina atjauno jūtas. Un jā, piekrītu,ka bēbi nevajag ''cept augšā'' ja attiecibās ir šāda situacija.

Ceturtkārt, bez interneta un datora. :D

Iemācījos paklusēt, nezāģēt, nepārmest. Vairāk dot nekā gaidīt pretī.

Nu bieži vien labs palīgs rutīnai ir atvaļinājums un kāds atpūtas brauciens uz kūrortu. Pirmkārt, atpūta ir atpūta - no darba, no ierastās garlaicīgās vides, no ierastā klimata, ēst gatavošanas, mājas uzkopšanas u.tml. rutīnas lietām. Otrkārt, esat spiesti visu laiku būt kopā - runāt, staigāt, peldēt, sauļoties, gulēt diendusu, doties ekskursijā, fotografēties, dzert kokteiļus u.t.t. Tas noteikti satuvina un saliedē. Treškārt, kopīgi piedzīvojumi, eksotiskas izklaides un kopīgas pozitīvas emocijas.

Mēs daudz atticību laikā esam ceļojuši, pavisam nsen bijām ceļojumā un tā laika viss ir brīnišķīgi - gan sarunas, gan seksuālā dzīve.

Bet ikdiena paliek ikdiena :( diemžēl nevaram katru nedēļas nogali kaut kur aizbraukt...

Otrkārt, esat spiesti visu laiku būt kopā - runāt, staigāt, peldēt, sauļoties, gulēt diendusu, doties ekskursijā, fotografēties, dzert kokteiļus u.t.t. Tas noteikti satuvina un saliedē. Treškārt, kopīgi piedzīvojumi, eksotiskas izklaides un kopīgas pozitīvas emocijas.

Es esmu apjukusi 0 nesaprotu, kas būtu labāk - mēģināt darīt visu kopā, kā Tu saki vai varbūt tieši otrādi - kādu mēnesi padzīvot atsevišķi un sailgoties vienam pēc otra?

Bēbis ir jauns līmenis attiecībās. Tas ir loģisks turpinājums. Ja pāris tik gadiem ilgi dzīvo un dzīvo kopā - ne kāzas, ne bēbis, bet vienkārša dzīvošana - paliek garlaicīgi šajās attiecībās, jo nav nekādas izaugsmes, nav attiecībām tālāku plānu un nākotnes. Ir tikai šodiena - tāda pati kā vakardiena...
Protams ir jājūt, vai problēma ir tikai rutīnā un garlaicībā, pelēkā ikdienišķumā, vai problēma ir dziļāka un šī atsvešinātība ir tikai aizberga redzamā daļa... Ja patiesie iemesli ir pavisam citi, tad gan nevar būt runa par bēbi.

Lai attiecības būtu veiksmīgas, ir jāiemācās labi justies kopā arī bez izklaidēm, aktivitātēm un ceļojumiem. Priecāties arī par to sadzīves rutīnu. Jo dzīve lielākoties sastāv no ikdienas.

Normālās attiecībās "padzīvošana atsevišķi" ir nepieņemama metode!

Iemācījos paklusēt, nezāģēt, nepārmest. Vairāk dot nekā gaidīt pretī.

Mūsu attiecībās zāģēsan un strīdi īsti nav problēma- man ir sajūta, ka drīzāk esam kļuvuši vienkārši par draugiem, dzīvokļa biedriem, kas mierīgi dzīvo kopā... Kaut kā tā :(

Tas man liekas ir sliktāk. Kolēģei tā bija, ka viņa teica, ka pāris mēnešus pirms kāzām saprata, ka dzirksteles un iekāres vairs nav. Viņi aizbraucā ceļojumā, lai saprastu, vai kas mainīsies. Nemainījās. Izšķīrās. Iemīlējās citā. Pagāja nedaudz vairāk par gadu - jau audzina dvīņus..

Anny, bet vai nav dīvaini, ka vienās attiecībās pāris var n-tos gadus nodzīvot kopā bez bērniem, i nemaz tos negrib, i neplāno, bet tad pašķirās, satiek kādu citu un jau uzreiz ir gatavi un dzemdē mazuli?...

Neon, vienkārši varbūt, ka viens no faktoriem ir tas, ka tajās 1.attiecībās esi jaunāks, kad liekas, ka vēl jau laika daudz, bet 2. ir jau tie 30+ gadi, kad sieviete saprot, ka ir pēdējais brīdis.
Nezinu par visām, bet konkrēti šai kolēģei bija tā.

Nu skaidrs, ka ir tādi, kas sāk savas attiecības jauni būdami un tad par bērnu nedomā. Bet tomēr, ir arī tādi, kas nez kādu iemeslu dēļ vispār principiāli par bēniem nedomā, kaut gan ir visas iespējas pie tāda tikt. Man jau liekas, ka tādā situācijā zemapziņā ir tā doma, ka šīs attiecības ir nolemtas neveiksmei...

Uztaisi kādu patīkamu pārsteigumu!

Neons, interesanti.. :D Es bērnus vispār neplānoju, bet neredzu to kā iemeslu kaut vienai attiecību neveiksmei vai nolemtībai!

Mums ir bijušas daudz attiecību krīzes, kuras it kā veiksmīgi pārvarējām, aizbraucot ceļojumos, atpūšoties viens no otra un tad tikai saprotam, ka nevaram viens bz otra, bet pēdējā krīze pielika punktu mūsu attiecībām. To tā arī nepārvarējam.

Winterra, es biju domājusi situāciju, ka vienās attiecībās bērnu ne pa kam negrib vai vienkārši par tādu nedomā, bet tikko parādās citas attiecības, tā bērnu i grib, i var.

Nu, tad pārpratu. Vienkārši varēja noprast, ka ja bērnu neplāno vispār, tad attiecībām nav jēgas!

Kādreiz es arī teiktu, ka dzīvot atsevišķi - tas būs beigu sākums, bet šobrīd es saku - tas var palīdzēt, noteikti ne vienmēr, bet var. Jo kādreiz pēc ilga laika kopā cilvēkam aiziet ciet, pats nezina, ko grib un neilgs vai ilgāks laiks vienam var palīdzēt. Bet nerekomendēju, diezgan riskanti.