Kas ir smagākais, ko nācies pārdzīvot līdz šim...

Es nevēlos par to runāt, nevēlos to atcerēties un nevēlos to stāstīt forumā.

Pirmais, kas ienāca prātā ir divas dzīves situācijas:
1) Pēc vidusskolas beigšanas, visa mana ģimene pagriezās pret mani, jutos kā no laivas izmesta, jo biju pieradusi pie materiāla atbalsta, bet tad vajadzēja pašai meklēt darbu un domāt, ko darīt,
2) Netieku pāri vēl joprojām - šķiršanās no puiša, traki esmu pieķērusies.

Mani pameta draugs, ar kuru biju kopā ilgi. iztrieca no mūsu kopīgā dzīvoklīša, lai tajā ielaistu citu. Viņa ievācās apmēram nedēļu pēc tam, kad es no turienes biju prom. Pirms tam mani ar viņu krāpa. Mamma mani finansiāli nekā nevarēja atbalstīt, vajadzēja pašai atrast, kur dzīvot. Tā pa savu minimālo algu īrēju istabu, mācījos un strādāju. Neatlika laika nekam. Tā laikam ir smagakā pieredze, kāda līdz šim man ir bijusi. Palīdzēja laiks, tas, ka sakartoju savas domas, apkārtejo vidi ap sevi. Tajā momentā likās, ka dzīve ir pretīga, viss riebjas, zaudēju ticību cilvēkiem, dzīve, biju vīlusies it visā.

Ar mani smagas lietas īsti nav notikušas. Ne tādas,lai es teiktu,kā Marilyn.
Liekas,ka pašreiz emocionāli smaga man ir katra ģībšanas reize. Katra reize atmostoties, liek nodomāt,ka kādreiz šī var būt mana pēdējā stundiņa.

A, kad vienā dienā pamodos, sapratu, ka trakākais ir aiz muguras, un atskatoties uz to visu, man bija tāds , kā tiešām es kaut ko tādu speju pārdzīvot, kā es tajā laikā vispār neaizgāju nolēkt no tilta vai citas muļķības, un sajutos tāda stipra. Pirmo reizi dzīve.

ir bijusi viena tāda situācija, bet es nekad lietas neņemu pārāk dziļi. nogriežu ar nazi tur, kur sliktais noticis un turpinu uz priecīgās nots. vienmēr vados pēc teiciena, ka uztraukšanās un pārdomas nemaina gfalarezultātu. tā ka tas ir tikai up to you, kā tu tiec ārā no kaut kā nepatīkama.

saapiiga teema.

Gandriz visu no tava mineta esmu piedzivojusi. LAIKS. Ne , nav ta aizmirstas, bet pierodi, nomierinies un ka vienmer uzrodas jaunas lietas par kuras jarisina.
Drausmigi kad gimene nodod, to nevar salidzinat ne ar kadu skirsanos no viriesa.

*par kuram jastreso un jarisina.

1) Tēta nāve
2) Smagākās attiecības manā mūžā.
Attiecības var pārdzīvot un pēc 10 gadiem neatcerēties tā cilvēka vārdu, bet tuvinieka nāve ir kaut kas tāds, kas dzīvo sirdī visu mūžu, līdz pēdējam elpas vilcienam.

Tāds emocionāli smagākais, ko nācies pārdzīvot ir klasesbiedru/skoalsbiedru bēres...
Nu jau tie pārdzīvojumi daudz maz aiz muguras, tādēļ varu īsumā uzrakstīt...

Esmu jau kādus gadus 6 beigusi vidusskolu, bet mūsu klase ir tāda, kas ik pa laikam satiekas - tāda čupiņa , kas turamies kopā joprojām:) Līdz 9.klasei bijām divas klases, vidusskolā apvienojāmies.

Un tad bija ļoti smags posms, kad trīs (!) vasaras pēc kārtas pašnāvību izdarīja 3 mūsu klasesbiedri.
aii... negribas nemaz rakstīt... Tūkstošs domu, atmiņas, tuvinieku satikšana, bēres, sapņi,...

Vissmagāk bija, kad aizgāja pirmais... viņš bija ne tikai klasesbiedrs, bet arī (nu jau) vīra brālēns. Nu ļoti smagi. Viņš bija ārzemēs, mēs mācījāmies vidusskolā. Tas bija tik biedējošs laiks - domas par to, ka esam tik jauni, bet jau jādodas uz drauga bērēm.. jāmeklē līdzjūtības pantiņi, jāpērk ziedi, ko likt uz kapa... Tās bija nenormāli smagas bēres. Redzēt, kā jauni puiši nes zārku, kur iekšā guļ savējais..

Nākošajā vasarā, kad tikko kā brūces sadzijušas... kad nebija vairs katru vakaru jādomā par to kas un kā, kāpēc... Pakārās vēl viens klasesbiedrs. Un visas sāpes uzjundījās no jauna, ar jaunu sparu...
Un tad bija tāds brīdis - kad gribot negribot kā melnajā humorā nākas uzdot jautājumu - kurš būs nākošais?
Un pienāca vasara, kad bija arī nākošais...
Tas viss ir šausmīgi. Vairs jau nebija par žēlums, bet dusmas! Dusmas par to, ka tas čalis taču redzēja, kā sāp aizgājējiem, juta sāpes kādas tās ir, kad aiziet kāds no savējiem... un pats izdarīja to pašu izvēli.

Negribas, protams, iedziļināties...
Tas ir tas, ko nenovēlu nevienam...
Tik jocīgi, kad klases salidojumos jābrauc uz kapiem... Kad vēl jauniem būdamiem (~20g) jāatvadās no savējiem, jāredz kā ģimenēm sāp,...

Piedzīvoju pašlaik - lielā sapņa sabrugšana. Nu milzīga vilšanās.

Sapņoju, ka pēc skolas pabeigšanas būs rožaina dzīve - daudz draugu, mīlestība, ceļošu, darbs, nauda - būs stabila dzīve. Bet nekā, šobrīd esmu bez naudas, darba un dzīvesvietas, pilībā vīlusies un sarūgtināta. =(

sidze, 3 pašnāvības 3 vasaras pēc kārtas - šausmas, vai tam ir arī pamatots iemesls? Citādi izklausās tā jocīgi un nesaprotami.

Loti tuva radinieka nave/slepkaviba.

tuva cilvēka pašnāvība laikam ir smagākais, ko nācies piedzīvot, ja vispār var salīdzināt nelaimes. jau ir diezgan laika pagājis, joprojām neesmu tikusi tam pāri, un diez vai kādreiz tikšu. tam vienkārši nevajadzēja notikt. viņš ir izdzēsis ne tikai savu dzīvi. tagad visas pārējās problēmas man šķiet kā dzīves sīkumi, jo visu var labot, tikai ne nāvi.

Daudz smagu notikumu risinājām manā bērnība, taču tam esmu tikusi pāri un palaidusi. Pēdējos gados, salīdzinoši, nekādi šausmīgi notikumi nav bijuši.

EnergyDrink,
nezinu... tie puiši bija tādi, ka ārēji nekas neliecināja par ko tādu..vispār, ka var par ko tādu domāt...
Normālas ģimenes, darbs, viss bija.
Diviem laikam tomēr mīlestība pārāk sāpēja, neizdevušās attiecības.... Protams, tas izsāpētu un pārietu. Tas nebija tā vērts, lai izdarītu ko tādu...
Viens laikam vēl muļķīgāku iemeslu pēc - bija paņēmis daudz ātros kredītus un nespēja atmaksāt. Lūk, cik muļķīgi. Lūk, kāda dzīve.

Bet tās ir tikai runas, meklējot atbildes uz daudzajiem jautājumiem...

Es tieši tajos brīžos domāju - KAM ir jānotiek cilvēka prātā, dvēselē, lai padarītu sev apzināti galu, lai tā sāpinātu tuviniekus?!

Mana vectēva zaudējums - ir pagajuši 9 gadi, bet liekās, ka tas bija vakar :(
Liels pārdzīvojums bija arī tad, kad aizbraucu it kā strādāt uz Īriju, un atgriezos pēc 9 dienām, tas bija drausmīgs laiks manā dzīvē.
Ir bijušas vēl sāpīgas lietas, bet nav tik ļoti skumju vērtas.

Daudz kas ir bijis (par to nevēlos runāt un atcerēties), bet tagad saprotu, ka citiem ir vēl trakāk (draudzenei puisis šovasar nositās, kopā 9 gadus bija).

Mana vectēva nāve.
Un mazajam brālēnam pirkstu iespiedu durvis. Tas ir tik briesmīgi to redzēt, viņam sāp un es esmu pie tā vainīga. Tas bija 4 gadus atpakaļ, bet vēl atceroties to visu nāk raudiens un bailes. Bwt nu ir vinam viss ok. Bet mācība uz visu mūžu. :(