Mērķtiecīgums

Es kā tanks eju uz katru savu mērķi, vienmēr esmu tā darījusi. Ja ar pirmo reizi nesanāk, tad mēģinu vēl un vēl. Man tas ir raksturā. Es gan labprāt to čut čut noklusinātu, jo šī īpašība traucē dzīvot - gan tāpēc, ka visu laiku esmu iekšā darbos, jo gribu visu izdarīt ļoti labi, gan arī tāpēc, ka iejaucas citās dzīves sfērās, piemēram, attiecībās.

Es tik ļoti gribētu tā kā aprakstīji :) Bet te nu šovakar prātoju, vai es pārāk nepietiekami gribu šo īpašību, ka nekas lāgā neizdodas vai vienkārši nav lemts, jo visi nevaram būt ar lielisku mērķtiecīgumu.

Manuprāt, īsts mērķtiecīgums vai nu ir raksturā vai nu nav. Noteikti var mēģināt attīstīt to mākslīgi, bet rodas jautājumi - kādas pūles tev tas prasīs (jo nenāks dabīgi) un uz cik ilgu laiku būs šādas izmaiņas (jo, iespējams, apniks sisties pēc tādas rakstura iezīmes, kas tev dabīgi nepiemit). Nevar izstrādāt vienu formulu, kas iedotu mērķtiecību, jo vienam to traucē iegūt kompleksi, pašapziņas trūkums, citam slinkums, vēl citam to vienkārši nevajag (kaut varbūt viņš to neapzinās, ka nevajag) - ne visi ir dzimuši karjeristi utt.

chocoloco, nevajag nolaist degunu. Noteikti mēģini, ja uzskati, ka tavai dzīvei tas nāks par labu. Diemžēl nevarēšu ieteikt, KĀ to izdarīt. Varbūt palasi kādu pašpalīdzības grāmatu, ja tādu iedarbībai tici. Droši vien par šo lietu ir sarakstīts paliela kaudze.

Varbūt vēl kādi komentāri?

Iesaku izlasīt Luīzes Hejas (Louise L. Hay) grāmatu un visas atbildes pati uzzināsi.

Man arī nav mērķtiecīguma :D Ok, man tāds piemīt attiecībā uz sīkām lietām, kam ātri redzu rezultātu un kuras man ir ļoti svarīgas, piemēram, uztaisīt kādu apjomīgāku prezentāciju vai referātu, izskatīt VISUS īres sludinājumus un piemērotos apzvanīt utt. Bet uz lielām lietām un ar sīvu pretestību ir kā ir.. Piem. cīnīties un plēsties līdz iegustu kāroto darbu vai iet uz kursiem papildus visam pārējam lai tikai iegūtu vērtīgu atzīmi CV.. Nē, tam esmu par vāju laikam..

man līdzīgi kā Elizabete kad kaut ko vajag, tad eju uz visiem 100. ja esmu nolēmusi panākt/izdarīt, tad nav nemaz tādu variantu - ''a varbūt es nevaru''. bet nu piekrītu arī tam, ka dažreiz tas traucē, jo kā man vecāki un draugi teikuši - liekas, ka man nekad nav gana. es sasniedzu vienu mērķi, esmu atradusi citu un jau atkal eju uz to, līdz ar to nekad neesmu līdz galam apmierināta.

Manu meerkjtieciigumu ljoti ietekmee tas, cik ljoti es konkreeto lietu vai meerkji veelos sasniegt vai ieguut. Ja jaadara kaut kas tikai kjeksha peec, varu arii pamest beigaas pusrataa. Man ljoti nepatiik dariit lietas tikai taapeec, ka taa ir pienjemts, nevis ka taa ir mana veelme.