mīlestība

... jo atceros, ka biju kopā ar puisi 4 gadus ( no 15 gadu vecuma ) un domāju, ka nu ir īstais.. taču mana mamma izspļāva tādu teikumu - ka tik agrā jaunībā noteikti pēdējais tas nebūs. toreiz sadusmojos, bet nu , izšķīrāmies arī.
Tagad atradu kādu, kuru mīlu vēl vairāk.

Un vai jūs ticat tādai mīlestībai, ka ar vīrieti nodzīvojat līdz sirmam vecumam, bez sānsoļiem un vēljoprojām mīlat tikpat ļoti cik sākumā?

Es vēl savējo meklēju. Bet mana draudzene kopš 16 gadu vecuma ir kopā ar savu tagadējo, tūlīt būs bēbis. Tā kā nekas nav neiespējams.

Ta nu gan pārdomas, labāk domātu kā naudu vairāk nopelnīt nevis kko pilnīgi nesvarīgu, vienmēr var atrast kādu ar ko salaist.

Es nespēju atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem, jo tas viss ir pārāk individuāli, lai izteiktu kaut kādus vispārīgus secinājumus.

Un vai jūs ticat tādai mīlestībai, ka ar vīrieti nodzīvojat līdz sirmam vecumam, bez sānsoļiem un vēljoprojām mīlat tikpat ļoti cik sākumā?

Ticu! Tikai mīlestība vislaik mainās, nebūs vislaik kā sākumā :)

Manuprāt, esmu kopā ar īsto un vienīgo, bet kas to zin.. iepazināmies man bij 16 , viņam 23, esam kopā vairāk kā 3 gadus, taisamies precēties... liekas, ka nešķirsimies... vismaz es tā vēlētos.. bet dzīve rādīs :)

Mēs esam kopā 7 gadus, mīlestība tiešām ar gadiem mainās, katrā ziņā kaisles vairs nav. Bidinājis nav, un vispār viņš tāda tipa vecis, kas to nedarīs. Jāsamierinās

iepazināmies man bij 16 , viņam 23,

Tas nav normāli.

gooby- neredzu neko nenormālu :D un vispār sajaucu, man bij 16, viņam 21, tagad man 19, viņam 24 :D

Es esmu viena no tām,kas ir atradusi savu īsto :)
Sākām draudzēties,kad man bija 17.gadi,tgd ir 22,tieši šobrīd esam bērniņa gaidībās,laimīgi,pats,pats sākumiņš tik
Viņam 27 :)

Tik un tā nenormāli. Vnk tas nav normāls čalis, viticamāk kkāds kompleksainais.

es gribētu ticēt šādai mīlestībai, bet nezinu.. ir ĻOOOTI jākopj savas attiecības, lai varētu nodzīvot visu mūžu kopā. Manuprāt, pēc 30, 40 gadu kopdzīves, viens otru jau vairs ciest nevarētu :D un tad būtu divi penši, kas dzīvo kopā un viens otru neieredz. manas omes draudzenei tā ir. Abi dzīvo kopā, bet kopš kādiem 60 gadiem viens ar otru gandrīz vai nesarunājas. Dzīvo lauku mājā, tur vismaz vienam otru nav jāredz 24/7, bet tomēr.. Šķirties jau vairs nešķirsies (tā saka), bet nu man viņus žēl.

Tici man, kompleksains gooby esi Tu :) Nabadziņš :)

ui, meitenes! 3-5 gadi nav nekas...Kad būs jau pāri 15 un vēl aizvien liksies-kā viņu mīlu,kāds viņš vislabākais-tad varēsiet teikt,ka ir īstais.Un tad,kad būs jau bērniņi. Nav nemaz tik daudz pāru,kas precās bez mīlestības,visi jau domā-nu,ir īstais! Bet šķirto laulību skaits tomēr norāda uz to,ka tie īstie ir, labi ja, 5 % no pārējiem 95...Un ļoti daudzi izšķirās arī pēc tiem 15,kad bērni izaudzināti.
Es savu mīlestību esmu atradusi,bet neloloju nekādas ilūzijas un nebūvēju gaisa pilis. JA nodzīvosim visu dzīvi,būs bijis īstais,ja kas noies greizi-vienmēr zināšu un atcerēšos,ka bija īstais-tajā laika posmā,ka biju laimīga,bet nu ir cits posms pienācis.

Satiku savu nu jau vīru, kad man bija 16.
Precējušies esam drusku vairāk kā gadu, bet tā kopā esam jau gandrīz 7 gadus :)

Mīļoju viņu katru dienu ar vien vairāk un vairāk :) Nespēju pat paskaidrot. Man agrāk māsa teica tā- kad atnāks tas īstais cilvēks, tad Tu zināsi. No sākuma domāju, kas tas par stulbumu, bet tā tas tiešām ir :)

ja. ticu, ka var, ja abi to loti velas.

Un vai jūs ticat tādai mīlestībai, ka ar vīrieti nodzīvojat līdz sirmam vecumam, bez sānsoļiem un vēljoprojām mīlat tikpat ļoti cik sākumā?

Jā, ticu, bet ne ar pirmajiem, tas gadās reti. :)

Man bija 22 viņai 21, esam kopā jau 18 gadus.
Un paliksim kopā....

Dionysus Super! :)
Bet tas ir smags darbs,vai ne? Nav kādreiz licies-viss iešu projām,šķiršos,kādas šausmas? Un tagad atceroties smiekli nāk? Jo tas ir tas ar ko es sevi citreiz mierinu-pēc gadiem 10 tas viss liks tikai pasmieties.

dan_dan
Bija visādi. Arī situācijas kas vienam gribējās skriet prom. Tikai nebija jau kur jo dzīvojām Rīgā un neviena rada vai draugu te nebija. Tas arī iemācija atrisināt problēmas bez durvju aizciršanas.
Grūtākais bija no 3-5 gadiem, pēc tam jau bija labāk.
Šobrīd esam droši un varam viens uz otru paļauties 100%

Dionysus Bet mīlestība noteikti ir mainījusies, vai ne?
Skatoties uz daudziem pāriem ,kas dzīvo kopā jau 10,12 gadus biezi var redzēt,ka tur kaisles nav nemaz,mīlestības arī nē. Vien pieradums,rutīna. Tad šķiet,kāda jēga tad vispār būt kopā? Bet varbū arī pieradums ir sava veida mīlestība?