Maza bērna raudāšana sabiedriskajā transportā

Ui, mani kaitina piikstoshaas rotaljlietas. Vienreiz redzeeju daudzus gadus atpakalj, kaa vienam viirietim pieriebaas un vinjsh izmeta to beerna rotaljlietu aaraa pa logu un godiigi sakot, pareizi izdariija. Raudaashana ir viena lieta, taa biezji vien nav atkariiga no maates, jo mazais var buut slims, neizguleejies utt, bet nevajag dot visaadus piikstuljus utt. Vienaa no ilgajiem lidmashiinas reisiem mees visi peec kaartas ucinaajaamies ar viengadnieku, lai paliidzeetu gan pashi sev, gan mazulim vieglaak paarciest lidojumu. 1h es paspeeleejos, otru h kaada cita un beigaas visi bija apmierinaati, maaminju ieskaitot.

vispar te nav ko diskutet. mazs bernins raud un viss. tiesam ticu, ka nereti tur neko nevar izdarit. te tikai var izteikt savu viedokli, kas parsvara ir -man besi vai ari padalities ar kadu lidzigu situaciju un savu pieredzi.

Ir gadījies dzirdēt kā bērni sabiedriskajā transportā raud un bļauj, protams, man tas nereti traucē un aizkaitina, taču neatļautos kaut ko aizrādīt bērna vecākiem par to, jo viņi gan jau, ka arī nejūtās laimigi par bērna klaigām. Saprotu gan vecākus, gan otro pusi, kurai tas traucē, bet par bērna raudašanu aizrādīt man liekas nepieļaujami. Sabiedriskais transports vispār nav nekāda medus maize, taču, ja ir jābrauc ar to, tad ir jāsaprot, kad labāk but iecietīgam un paklusēt, kad labāk aizrādīt par neadekvatu uzvedību (šoreiz nav domāts par mazu bērnu raudāšanu).

Marta(tā foršā), manuprāt labākais, ko var darīt - piedāvāt savu palīdzību. Es savā pēdējā braucienā iemācījos (ko iepriekš aprakstīju), ka palīdzība var būt ne tikai izklaidējot mazuli. Bieži vien jaunās māmiņas baidās no nosodījuma, tāpēc arī nemaz nelūdz palīdzību pat tad, ja tā nepieciešama.

Tāpēc silti iesaku-nesēdieties tad blakus māmiņām ar bērniņiem,ja jums ir tik riebīgi panest fakut,ka bērns grib jums pieskarties.

Nezināju, ka man jālec kājās piepildītā transportā tikai tāpēc, ka kāda māmiņa ar bērnu izdomāja apsēsties blakus.

He, es vienmēr pirms ceļa, ja ir plānots braukt ar sabiedrisko transportu, paņemu līdzi mazajam (1 gads) kaut ko uzkožamu. Ja ratiņos sāk niķoties un "pīkstēt", tad iedodu to uzkožamo. Ja tas arī nelīdz, tad ņemu mazo rokās un viņš kļūst mierīgs un vairs neniķojas. Vienīgi viņš tad sāk savā valodiņā dažus vārdus runat gandrīz pa visu transportu :D :) bet arī ne uz ilgu laiku. Vienreiz sēdēju ar mazo klēpī pie loga, blakus apsēdās sieviete, kurai bija atkailinātas rokas visā garumā. Uz rokas bija paliela dzimumzīme un mans mazais pēkšņi izdomāja to dzimumzīmi aiztikt. Uzrez atrāvu mazā rokas nost un kārtīgi nosarku. Bet iekšēji nedaudz smiekli nāca par tādu atgadījumu :D

Un atgriežoties pie tēmas - tas, ka zīdainītis vai bērniņš līdz kādiem 2 ar pusi gadiem raud vai niķojas, mani īpaši neuztrauc un nebesī. Uzskatu, ka tas ir normāli. Bērniņš tādā veidā mēģina pateikt savas sajūtas un to kas kaiš. Bet, ja bērns ar 3+ gadiem sabiedriskajā raud un bļaustās, tas gan man kristu uz nerviem. Šajā vecumā bērns mierīgi var pateikt ar vārdiem visu, ko viņš domā un kas viņam kaiš. Un tad mate zin ko un kā palīdzēt.

Nezināju, ka man jālec kājās piepildītā transportā tikai tāpēc, ka kāda māmiņa ar bērnu izdomāja apsēsties blakus.

Nē nav,bet tad nevajag čīkstēt.

dan_dan, drīzāk audzināt bērnus vajag, lai viņi nebaksta svešu suni (kas var beigties slikti pašam bērnam), lai viņi neielien otra cilvēka privātumā (neliecas pāri datoram utt). Neredzu iemeslu, kādēļ kādam citam vajadzētu pārsēsties tikai šī iemesla pēc.

Man ir reāli skumji lasīt tos visus "kaut kāda māte" un "kaut kāds sīkais" tā, it kā mēs, mammas, būtu kaut kas riebīgs, nepieņemams. Vai man vienīgajai liekas, ka vārdam "mamma" mūsdienās bieži tiek piekabināta negatīva nozīme. Tāpat, tiklīdz kāds sāk runāt par neērtībām, kas skar māti un bērnu, visiem uzreiz viena atbilde - "Nevajag dzemdēt, ja nevari netraucēt citiem." vai "Ja piedzemdēji, tad tiec pati galā, tava atbildība." Jā, protams, tā ir mātes atbildība, bet man vienkārši skumji paliek reizēm, kad cilvēki tā vietā, lai palīdzētu vai vismaz pajautātu, vai nevajag palīdzību, uzreiz metas nosodīt a la - kāda kāposta pēc dzemdēji? Tas tā, atkāpei no tēmas.

Par tēmu... Es esmu bijusi tā "kaut kāda māte", kuras "sīkais 2 h autobusā brēca". Vispār manai meitai tīri labi patīk braukt sabiedriskajā, it īpaši pa Rīgas autobusos, tomēr vienreiz ceļš uz Valmieru izvērtās par murgu. Situācija sekojoša - mūs ar mašīnu atveda uz Rīgu un palīdzēja iesēsties autobusā. Uz Valmieru ar mašīnu diemžēl nebija, kas aizved, jo draugam bija jābrauc uz darbu. Sīkajai gads un 3 mēneši. Nu, lūk, un viņa autoostā ievālēja kanālā savu knupi. Nezinu, kāpēc, bet rezerves nebija, laikam tāpēc, ka viņa visus sošus šitā pazaudē. Bonusā visam vēl nāca gulēšanas laiks un tad nu sākās elle 2 h garumā. Es nevarēju izdarīt vnk neko. Rādīju uz planšetes teletūbijus, devu dzert, grauzt cepumus, kutināju, nu, nekas nepalīdzēja. Paldies tiem autobusa braucējiem, kas man palīdzēja un neviens neaizrādīja. Viena sieviete vēl centās mazo izklaidēt. Ik pa laikam ārā kāpa pasažieri un visi centās mazo uzmundrināt. Protams, viņa apklusa 2 km pirms Valmieras. Es nezinu, ko būtu darījusi, ja kāds būtu vēl uzbraucis vai sācis kliegt. Droši vien nāktos ar mazu bērnu nezināmā vietā kāpt ārā no autobusa, bet cik es saprotu, tad daļa te mītošo lietotāju par šādu variantu vien sasistu rociņas.

Tas tā, stāsts jums visām, lai redzat, ka ir cilvēki, kas reaģē savādāk.

Es kā divu bērnu mamma varu pateikt,ka Tev nav tiesību tā teikt.

tev zelta medalju pieskjirt par to, ka esi 2 reizes dzemdéjusi? katram ir tiesíbas izteikt savu viedokli. Mademoiselle tachu neko nesaka tám máminjám, vinja tikai saka te, ka vinjai tas nepatík. bet, pareizi, tu tachu divus síchus izspiedi, tu vari norádít katram, ko kursh dríkst teikt. idiotisms.

par tému - sabiedriskais ir sabiedriskais, man arí nepatík bérna bljaushana, bet nu neko, pacieshu, ja gadás. vairák besí smirdígs bomzis, tad gan kápju uzreiz lauká.

Un starp citu - visām KATRAM bērnam PIENĀKAS atsevišķa sēdvieta. Tas tā.

Hm, nu, man traka un kašķīga vecene (parasti par cilvēkiem tā neizsakos, bet šajā gadījumā citādāk nevaru) piekasījās, jo tramvajā runāju pa telefonu kādas 15 minūtes. Viņa teica "ak šausmas, nu kā mājās jūtās" un tik turpināja un turpināja. Es ignorēju. :)
Es neesmu no kašķa cēlājām, kaut gan kaitina mani daudz kas. Un raudoši bērni tiešām kaitina pamatīgi, bet es droši vien ieslēgtu mūziku austiņās, vai, ja nebūtu līdzi tad ciestu klusu, jo laikam esmu...vesela? :D Es vienkārši nesaprotu cik stulbam un ar dzīvi neapmierinātam jābūt lai kādam piekasītos par ko tādu. Nepatīk - brauc ar savu mašīnu/taksometru.

Margrietiņa, nu bet vecākiem arī jāpasaka, ka atvainojiet, bet man jūsu bērns traucē, nevis jākladzina, ka visi savus bērnus virsū bāž. Nu nepamanīja mamma, ka tev tas bērns traucē un laicīgi nenoturēja, lai ar savām mantām nenāk klāt un uz krēsliem nekāpj, bet nevajag uzreiz par visiem bērniem un vecākiem to teikt. ir jau pieaugušie paši, kuri meklē kontaktu ar bērniem, kā tad var zināt, kura tipa cilvēks esi konkrēti tu, ja neko nesaki? Mēle mutē taču ir.

Protams, nesaku par visiem vecākiem! Protams, tās situācijas tika risinātas ar mēles palīdzību, iesaistīju vecākus (sabiedriskajā), oficiantus (kafejnīcā), šad tad pati uzturēju kontaktu ar bērnu, ja bija labs noskaņojums (neesmu taču fūrija! turklāt nevēlējos izraisīt kaut kādas negācijas, jo būsim godīgas - cik mammas tādu kritiku uztvertu mierīgi, bez naidīgiem skatieniem? kaut vai spriežot pēc šīs pašas diskusijas..). Tāpēc varbūt pāris mammām šķita, ka man patīk viņu bērni un šādas izpausmes, taču godīgi - nē un domāju, ka 95% cilvēku nepatīk sveši, uzbāzīgi bērni.
Nejaukt ar foršiem, mīļiem, runīgiem bērniem - arī tādus esmu redzējusi sabiedriskajos, uz ielas, un viņiem ir kopīga iezīme - viņi neko nevienam svešam cilvēkam nerausta, necenšas traucēt, neskrien kā mežoņi utt.

Vispār šajās situācijās var pamanīt, ka daudz idiotu apkārt. :) Esmu dzirdējusi kā kāds autobusā piesienās arī divām jaunietēm kuras savā starpā pļāpāja un bija labā garastāvoklī (nē, viņas nekā rupji neņirdza pa visu autobusu, nebija dzērušas un runāja par pavisam normālām lietām), pagriežoties un sakot, ka viņam ir apriebies klausīties viņu sarunā. :D Eh, jādomā vien, kur skatās psihiatri?

Tas tā, stāsts jums visām, lai redzat, ka ir cilvēki, kas reaģē savādāk.

Neviens jau nesaka, ka tās, kuras izsakās šajā diskusijā, reaģē kā aptrakušās vecenes un spiedz uz māti. Gan jau tavā (Ances) minētajā autobusā 99% cilvēkiem kaitināja troksnis, bet vienkārši mīļa miera labad vai nu ignorēja vai garā stiprākie palīdzēja. Tomēr tas nudien nenozīmē, ka visiem tas patika, ka visi bija laipni vai tml.

Margietiņa, a tu domā, ka man patika? Es pat varu pateikt, ka 100% cilvēku autobusā tas nepatika. Es nesaprotu - kas jūs, kas esat bez bērniem tiešām domājiet, ka mums ir pofig uz to, ka bērns brēc? Tieši otrādi - mani pašu tas uzvelk vēl vairāk kā visus pasažierus kopā, tici man. Bet es zinu, kad ir manos spēkos apklusināt bērnu un kad tas vienkārši paildzinās manu un apkārtējo agoniju. Brēcošu bērnu reizēm vislabākais ir vienkārši neaiztikt.

Bet, kāpēc jākasās, es nesaprotu. Vai no tā, ka kaut kāda tante uzbrēc, tā problēma atrisinās? Nē. Toties, ja laipni apjautājas, i man ir labāk, i bērns mierīgāks, i pašam cilvēkam patīkamāk ap sirdi (vismaz es tā domāju), jo var sev uz pleca uzsist, ka labi reaģējis šādā situācijā, nevis ignorējis vai vēl ļaunāk.

Es nesaprotu - kas jūs, kas esat bez bērniem tiešām domājiet, ka mums ir pofig uz to, ka bērns brēc?

Ar to es domāju - vai tiešām kādam ienāk prātā tas, ka māmiņām sava bērna brēkšana liekas debešķīgākā skaņa uz pasaules.


Un par abiem komentāriem es piebildīšu, ka runāju par normāliem vecākiem, vidējiem aritmētiskajiem. Galējības ir gan vecāku vidū, gan pārējo vidū. Ir cilvēki, kas uzbāžas bērnam un man, piemēram, nepatīk, ka sveši cilvēki aiztiek manu bērnu.

Visas jau te var gudri spriest, cik neforši tas vai šitas... bet tad,kad pašām jums būs bērni, tikai tad jūs sapratīsiet kā tas ir tādās situācijās.
Manam mazajam arī nepatīk ne sabiedriskie, ne lidmašīnas, ne mašīnas...un es tiešām nezinu - KAPĒC... un tā sajūta ir šausmīga. nespēju iedomāties,ka kāds man sāktu kladzināt virsū tādā brīdī, jo tāpat tak es saprotu,ka visiem zb tā bļaušana.
Daudzas reizes esmu kāpusi ārā no autobusa tikai tapēc,ka nevaru nomierināt mazo un gājusi kājām,jo citi vnk blenž virsū ta itkā es būtu viņu dzīvoklī, citi cenšas minēt (laikam ēst grib,laikam gulēt grib..uttt) TAS ir grūti!!! Dievs dod visām tām gudrelēm miermīlīgus mazuļus,kas tikai guļ un ēd (ha ha ha)

Es arii esmu par sapratni un iecietiibu!
Krista-es arii uzreiz iedomaajos lidmasiinu.Man patiik ,ka cilveeki ir saprotosi un pacietiigi arii taalajos reisos.Kaadreiz taas maaminas ir tik nelaimiigas,ka mazais raud visu celu!

man lidmašīna aiz muguras visu laiku 2h raudaja bērns, bet tas nebūtu pats trakākais.. visu to laiku māte dziedāja.. aijai ja aijai ja.. un tā visu laiku.. ar darugu ka izkāpām,mums arī jau galvā skanēja tas aijai ja... :D