Sāksim ar to, ka stāsts ir par aizņemtu vīrieti :) Komentārus 'liec mierā aizņemtos' jau zinu, paldies, ne tāpēc esmu šeit.
Pazīstami esam gadus trīs, kaut kas vairāk mums ir aptuveni mēnesi. Iepriekš tikāmies reti, bijām zināmi tikai tā, starp citu. Aizņemts viņš ir aptuveni pusgadu. Zinu par attiecībām, ka tajās uzticības nav, tās nav tā īsti vajadzīgas ne vienam, ne otram, tomēr savā ziņā abiem ir izdevīgas. Abi vēl ir jauni, bērnu nav, vēlme pēc nopietnas dzīves arī īsti ne. Puisim ļoti simpatizēju, to zinu, tomēr mūsu 'attiecību' sākumā pieļāvu kļūdu, pasakot, ka attiecības man nevajag. Viņš manis dēļ bija gatavs šķirties, tomēr tad saprata, ka tā īsti jēgas nav (jo attiecības man tiešām nevajadzēja..).
Tagad situācija ir stipri mainījusies. Puisis ir iedzīvojies situācijā. Pa laikam tiekamies, mums ir vienreizēja emocionāla saikne arī, ne tikai fiziska. Tur tiešām ir tā dzirkstele! To ir teikuši arī mūsu draugi. Tomēr par šķiršanos vairs runas neiet, arī es neesmu viņu nekādi centusies 'sasaistīt' ar sevi.
Tagad domāju - teikt viņam, ka būtu gatava attiecībām vai neteikt? Pirmkārt, man vienmēr ir bijis bail būt kopā ar tiem, kas krāpj. Ja tagad krāpj savu draudzeni, kāpēc lai nekrāptu mani? Naivi vien varu teikt, ka, manuprāt, starp mums tā lieta ir 'īstāka'... Otrkārt, nezinu vai visu nesabojātu, to pasakot (respektīvi, arī mūsu draudzību). Treškārt, paļaujos uz to - ja gribētu, pats būtu izdarījis (izšķīries, centies mani tomēr iekarot ilgstošākām attiecībām)...
Sanāca diezgan neloģisks situācijas apkopojums, centos uzrakstīt svarīgāko.
Zinu, ka par šo tēmu saņemšu daudz komentāru, kurus, iespējams, negribētu dzirdēt. Rēķinos ar to, jo visu situāciju izskaidrot ir grūti, tomēr man gribas uzklausīt viedokli no malas, arī tāpat vien parunāties, tāpēc uzklausīšu! Varbūt izskanēs arī kāds risinājums... Kā jūs rīkotos? Ko teiktu/neteiktu?
Un komentārs vienkārši meklēt citu, pamest to visu, likt mierā pāri utt šoreiz nederēs manas spītības dēļ. Kāpēc gan man vienkārši pamest to, ko tik ļoti gribu...
3244
