Pirms kāda laika uzzināju, ka bijušais klasesbiedrs nomira no slimības. Esmu dzirdējusi par vairāku cilvēku aiziešanu viņsaulē no pazīstamo cilvēku loka, taču šis ir vienīgais cilvēks, par kuru pat tagad rakstot man asaras ir acīs. Kad uzzināju, ka viņš nomira, raudāju un nespēju tam noticēt. Mēs nebijām ne draugi, ne paziņas, tikai vienkārši klasesbiedri mazajās klasītēs. Vienīgā saskarsme man ar viņu bija, kad mazi jokojāmies šad tad, papļāpājām muļķības. Kā jau visi mazi bērni to dara.
Vakarnakt redzēju viņu sapnī. Mēs sēdējām mašīnā un es viņam gribēju palīdzēt, pamasēju muguru, kad pieskāros, jutu, ka viņam ir slikti, nevaru izskaidrot to sajūtu, bet vienkārši jutu, ka viņam sāp. Es viņam jautāju kāpēc twitterī viņa draugi atvadījās no viņa twītos, ja mēs tagad abi sēžam un viņš ir dzīvs. Viņš man atbildēja, ka draugi tikai jokoja, tā tas mēdz notikt. Ka viss esot kārtībā. Tad es pieskāros savai rokai un tā bija auksta (varbūt pa miegam nogulēju, jo mēdz asins neriņķot, tas tā..) un viņš tad saņēma manu roku un viņējā bija silta, pat teiktu karsta. Tad viņš izbrīnā teica, ka man esot tik aukstas rokas, viņš sasildīs.
Šo pastāstīju mammai, viņa teica, ka tas nozīmē laika maiņu. Bet kas jums par to sakāms? Man pašai tas liekas kaut kas vairāk, varbūt tam ir kāda nozīme?
284
